Īrijā, apmeklējot lielveikalu, jutos kā mājās – gandrīz katrs otrais apmeklētājs runā latviski, vienīgi pie kases, maksājot par pirkumu, skan svešais “please!” un “thank you!”. Taču, izdzirdot latvisko”lūdzu!” un “paldies!”, kasieris nebūt nesamulst. Laikam jau pieradis dzirdēt šospieklājības vārdiņus arī citās valodās.
Vērojot no malas, latvieši rada laimīga cilvēka iespaidu. Ejot gar veikala plauktiem, roka pēc preces stiepjas, gari nedomājot: vai nav par dārgu, vai varbūt varētu arī iztikt. Gribu – pērku! Tur jau ir tas āķis: ja strādā, tad arī maksā;
ja nopelni, tad vari atļauties. Arī īri lielos iepirkumu ratus piekrauj pilnus ar kaudzi – bērniem taču daudz vajag! Tas nekas, ja par vienu pirkumu kasē jāatstāj gandrīz vai 100 vai vairāk eiro (man tas šķiet ļoti dārgi). Jā, šajā valstī par bērniem rūpējas. Māmiņas var droši audzināt bērnus, dzīvojot mājās, jo pabalsti par katru bērnu ir tik lieli, ka pietiek visam. Jo vairāk bērnu, jo vairāk dažādu priekšrocību.
Tāpēc viņi var smaidīt, ja zini, ka atbalstīs, jo jūti, ka esi vajadzīgs. Varbūt tāpēc tie latvieši, kam dzimst bērni Īrijā, nevēlas tiem kārtot Latvijas pavalstniecību. Viņi zina, ka Latvijā bērnus izaudzināt un izskolot nebūs viegli. Vai var vairāk nekā 28 000 darba meklētāju no Latvijas,
kas trīs gadu laikā devušies peļņā uz Īriju, pārmest, ka viņi mūk projām no savas tēvzemes? Pat ļoti stulbi ir jautāt: kāpēc tik daudz latviešu dodas projām no Latvijas? Pat muļķim ir skaidrs, kāpēc!
Bet mūsu darboņi kā strausi iebāž galvu smiltīs un jūtas apmierināti: ne es redzu, ne es dzirdu! Bet tikmēr Latvijā plūst viesstrādnieki. Varasvīri tik turpina gudri runāt, ka jādara viss iespējamais,
lai savējos no ārzemēm atsauktu atpakaļ. Taču ne jau ar tukšiem solījumiem?
