Sabiedrībā un sevišķi daiļā dzimuma cienīts. Tāds ir šis Jāzepa vārda nesējs, kas 13.jūlijā svinēs jau 82.dzimšanas dienu
“Ienaidnieku man nav. Aprunāšana. Tā gan bijusi un ir. Tagad pat prasa cilvēki, kad man būs kāzas. Ko varu atbildēt? Saku, kad būs kāzas, jūs būsiet pirmie, kurus uz tām ielūgšu. Aprunāšana nenotiek aiz ļauna prāta. Ja mani aprunā, tas nozīmē, ka es vēl dzīvoju. Ja par mani runā vienalga kādā nozīmē – labā vai sliktā, tad es smaidu. Lai jautā man pašam, ko vien vēlas! Es atbildēšu,” bilst Jāzeps Romulis.
Viņš uzsver, ka ar cilvēkiem un dāmām vienmēr ir sapraties viegli. Esot izkopis sevī māku katru sarunbiedru noskaņot saskaņai kā ģitāru, ar kuras spēli bija aizrāvies jau jaunībā.
“Ja jutu, ka cilvēks uz mani paskatās šķībi, saku: “Par jums tik daudz laba ir dzirdēts! Domāju, ka mēs ļoti labi sapratīsimies.” Un tā sākas mūsu draudzība!” saka J.Romulis.
Romantisks vīrietis ar platmali galvā. Nekad viņu neredzēt treniņbiksēs.
J.Romulis no savām mājām pilsētas ielās iznāk kā svētkos. Dāmas viņu ievēro. Viņš nevar nepatikt! Pilsētā viņu gaida draugi no paša veidotā latgaliešu klubiņa un dziedātāji ansamblī “Namejs”. Tur viņš jūtas kā ģimenē. Bet, mājās pārnākot, priekšā ir ņurrātājs Minka.
J.Romulis savā mūžā Gulbenē ir atgriezies pa otram lāgam. Pirmoreiz te ieradies kopā ar pirmo sievu Ausmu un abām meitām. Otrreiz, jau pensijā būdams, no Rīgas atpakaļ Gulbenē atgriezies kopā ar otro dzīvesbiedri Martu.
“Izrādījās, ka visu garo gadu gaitā es nebiju pieradis pie Rīgas. Gulbene bija mīļāka un labāka. Te man jāpaliek,” saka J.Romulis.
Šeit viņa mājas ir katoļu baznīcas tuvumā. Tas Latgalē dzimušajam zēnam ir pie sirds.
“Uz katoļu baznīcu, kas līdzās mājām, eju katru svētdienu. Ir, kur aiziet grēkus nolikt,” saka J.Romulis.
Tagad, kad abas viņa mūža sievietes ir viņā saulē, esot licies, ka nāksies turpmāk būt vienam. Ar pirmo sievu kopā viņš nodzīvojis 20 gadus, ar otro – vairāk nekā 30. Savu līdzšinējo dzīvi viņš uzskata par gana labu, interesantu. Ja būtu jādzīvo otrreiz, neko savā dzīvē nemainītu. Bet šodien…
“Esmu brīvs… Kāpēc man nevarētu būt kāda mīļa draudzene? Ir. Pirms pusgada mēs satikāmies. Ar pagājušo dienu atmiņām vien sevi barot nevar. Kaut arī pēc otrā sievas bērēm nedomāju vairs par citu draudzību. Taču izrādījās, ka vientulība nav nemaz tik jauka. Tagad man ir izveidojusies jauna draudzība. Kā tālāk būs, to redzēs,” saka J.Romulis.
Viņš atzīst, ka vienmēr mīlas lietās ir bijis monogāms.
“Ja man viena mīļa sieviete ir, tad otras līdztekus manā dzīvē nebūs. Ar Martu man bija 20 gadu vecuma starpība. Taču, kad bijām abi kopā, met kaut krustu, bet nebija nekādu neuzticības grēku starp mums. Tāpat bija, kad dzīvoju kopā ar pirmo sievu,” stāsta J.Romulis.
Kārdinājumu dzīvē neesot trūcis. Sevišķi tad, kad strādājis Rīgā Kinomotogrāfijas komitejā. Reiz, organizējot starptautisku kinofestivālu, gandrīz esot kritu grēkā ar kādu skaistu franču aktrisi.
“Vilka mani uz savu viesnīcas istabiņu. Ko viņam man ausī runāja es “nebumbum”, bet tāpat visu sapratu. Garāmejot kolēģiem palūdzu, lai mani it kā izsauc pie telefona. Tā arī notika. Tā es atvainojos dāmai un tiku no viņas godam vaļā. Man ir tā. Ja man mājās ir sieviete, es redzu tikai viņu. Ar otru es nevarētu. Var jau aiziet līdz pašām beigām ar to citu, bet vienalga es viņa redzēšu to savas mīļās seju, kas mani gaida mājās. Tā man ir līdz šai dienai,” atklāj J.Romulis.Ja būtu jāizvēlas, vai būtu ar mieru savu dzīvo tāpat nodzīvot otrreiz, es laikam neko citu vai labāku negribētu. Es zinu, kā bija. Mana dzīve ir bijusi interesanta. Nedarbos nebiju iesaistīts. Es darīju savu darbu.
