Pirms dažām dienām, braucot pēc kārtējā materiāla avīzei uz vienu no pagastiem, biju patīkami pārsteigta, redzot, cik skaistā vidē dzīvo cilvēki, būdami krietnā attālumā no pagasta centra, nemaz nerunājot par pilsētu.
Ar centimetru…Ar…
Ar centimetru precizitāti sakrautas malkas grēdas, godā turētas senās saimniecības ēkas, kas šodien vairs netiek izmantotas, gludi nopļauts pagalms, kur kā ziedošas salas izceļas puķu dobes. Simtgadīgo liepu un ozolu zaru paēnā iekārtotas atpūtas vietas saimnieku priekam, otro elpu atguvuši apsūnojuši zedeņu žogi un akas. Tā vien šķiet, ka kaimiņš sacenšas ar kaimiņu par to, kuram skaistāk un, galvenais, sakoptāk.
Varētu taču dzīvot tā – pa roku galam, uzskatot, ka tāpat jau neviens skaisto nepamanīs un nenovērtēs. Bet tad rodas jautājums, kam tad mēs dzīvojam? Tam, ko par mums teiks citi, vai lai labi justos paši? Man gribas labi justies pašai.
Arvien vairāk pilsētnieku iegādājas lauku viensētas, lai rastu iespēju atbraukt uz laukiem atpūsties kaut vai tikai pa vasaru, tādējādi uzturot tajos dzīvību un vairojot skaistumu. Viņu iekoptie paklāja lieluma dārziņi ir liecība tam, lai cik ļoti latvietis arī censtos izlikties par pilsētnieku, viņš savā būtībā ir zemnieks, kuram nekad spēku un enerģiju nedos spožie debesskrāpji, bet zeme, jo tās spēks stāv pāri visam.
Latvija ir brīnumskaista zeme, tāpēc godājami ir tie cilvēki, kuri ļauj šim skaistumam atklāties visā pilnībā. Iespējams, tieši tāpēc daba ir radījusi cilvēku, lai būtu, kas to apbrīno.
