Rītos, nākot uz darbu cauri centrālajam skvēram, noraugos, cik cītīgi sētniece kasa lapas. Noraugos viņas darbībā un domāju, nu tad beidzot esam tikuši pie jaunas valdības. Varbūt kaut kas būs citādāk? Varbūt sētniecei vairs nevajadzēs “ķert” katru lapu?
Tomēr, “900 sekundēs” klausoties vadošo amatpersonu stāstos par to, ko viņi darīs, nav vajadzīgi kafijas biezumi, lai tajos izzīlētu nākotni. Skaidrs, ka tāpat nekas īpaši nemainīsies. Viena patiesība gan ir skaidra, ka it visā varam paļauties tikai paši uz sevi un tuvajiem cilvēkiem.
Pagaidām ar dzirdi viss ir kārtībā, tomēr nespēju saklausīt, ka arī jaunā valdība būtu tautai tuvu stāvoša. Gluži otrādi! Tiek domāts, kā mazāk samaksāt pensijā, kā slimnīcās operēt tikai tos pacientus, kuri ir maksājuši nodokļus, kā ar varu uzspiest jauniešiem ņemt studiju kredītu, kā likt vairāk maksāt par medicīnas pakalpojumiem, kā likvidēt mazās aptiekas, kā palielināt nodokļus un tamlīdzīgi. Pieļauju, ka tiem, kas mēnesī algu skaita tūkstošos, viss ir vienalga, bet tiem cilvēkiem, kas ir gatavi strādāt vairāk nekā astoņas stundas diennaktī, lai nopelnītu simts latu, tas nekad nebūs vienalga.
Gan jau visu pārdzīvosim – tā ik rītu un vakaru mierinām sevi, tomēr neesmu pārliecināta, ka mums visiem dzīves kvalitāte tagad kļūs labāka. Par to liecina ne tikai nemitīgā cenu celšanās un budžeta jostas ciešākas savilkšanas draudi, bet arī vietējo monopolu vēlme nopelnīt, palielinot tarifus komunālajiem pakalpojumiem. Lai gan saka, ka cerība paliekot pēdējā, viss liecina, ka ir jābeidz cerēt.