Mazpamazām arī Latvijā ienāk rietumnieciskais Helovīns. Tas nekas, ka senlatvieši starp Miķeļiem un Mārtiņiem tradicionāli iet ķekatās. To šajā laikā arī dara latviešu folkloras kopas. Īstenībā Visu svēto naktij ir sena vēsture. Helovīns ir cēlies no gadalaiku maiņas svētkiem, kurus svinēja senie ķelti. Helovīns – vasaras beigas. Senatnē ļaudis ticēja, ka šajā laikā robeža starp mirušo un dzīvo pasauli kļūst pavisam trausla, atļaujot dvēselēm izkļūt tai cauri. Cilveki ģērba dažādus kostīmus, lai atbaidītu šīs dvēseles. Šeit saskatāma zināma līdzība ar latvisko veļu dienu.
Nereti izskan domas, ka latviešiem tā jau ir tik daudz sēru dienu, ka gribas arī ko jautru. Tāpēc ir saprotams, ka jaunatni piesaista iespēja pajandalēties, jo dzīve taču no tā ir tikai krāsaināka un jautrāka. Patīk mums tas vai nepatīk, bet novērots, ka gadu no gada jaunatne labprāt iesaistās Visu svēto nakts izdarībās.
Tas, ka ir interese par šiem svētkiem, liecina arī Uzziņu dienestam 1188 visvairāk uzdotie jautājumi – gan par to, kā izgatavot ķirbju lukturīšus, kādi ir populārākie tērpi un maskas, kā tos izgatavot vai kur iegādāties vai iznomāt, interesējas par Helovīna vēsturi, pat lūdz izstāstīt kādu šausmu stāstu vai noskaitīt dzejoli par ķirbjiem.
Pārmet, ka arī šie svētki komercializējas. Bet vai no tā, ka kaut vai uz īsu brīdi lielveikalu skatlogos iedegas sveču liesmas ķirbju svečturos un ielās jautrus dančus griež dēmoni, raganas, vampīri un citi mošķi, kādam ir sliktāk? Jo vairāk svētku, jo labāk! Protams, ievērojot pieklājības robežas un kārtību. Lai klauvējieni pie namdurvīm “Saldumus vai izjokosim!” nepārvērstos par lētu ubagošanu un bezjēdzīgu olu un miltu svaidīšanu pret durvīm un kāpņu telpās. Lai svētku prieks nepārvērstos par brutālu izlādēšanos. Tad jau labāk, mājās zvilnot mīkstā dīvānā, adrenalīna devu gūt, TV vērojot Helovīnam veltītas filmas par vampīriem un citas šausmenes.
