Atis Auzāns: “Ja mēs nevaram izmainīt apstākļus, tad liksim apstākļiem strādāt mūsu labā.”
Daugavpils Oranžā kora vadītājs Atis Auzāns ir čakls, godīgs un prasīgs cilvēks, kurš nežēlo sevi un nav gatavs žēlot citus, ja tas vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi. Cilvēki Atim uzticas. Viņš nav laimes luteklis, bet savā būtībā ir vientuļnieks. Vai tas patiešām tā ir, “Dzirkstele” izvaicāja Ati koncertu starplaikā, kas janvārī notika Gulbenes kultūras centrā.
– Vai ir viegli būt populāram?
– Mūziķa darbs nav viegls, jo nav normāla režīma. Nospēlējot vienu koncertu, cilvēks jūtas izpumpējies, bet ir jāatstāj enerģija arī turpmākajiem. Arī populāram būt nav viegli. Īpaši pēc “Koru kariem” cilvēki atskatās, nāk klāt, vēlas kopā fotografēties, jāatbild uz daudziem jautājumiem, bet es apzinos, ka popularitāte prasa savas nodevas. Tas viss pieder pie lietas.
– Kā notika Oranžā kora veidošana?
– Daugavpilī man joprojām ir sava skaņu ierakstu studija, kas drīz tiks pārcelta uz Rīgu. Daudzi pašreizējie kora dziedātāji nāca uz studiju, kur kopīgi veidojām ierakstus, tāpēc jau biju iegaumējis tos, kuri labi dzied. Lielākais vairākums kora dalībnieku ir vienas vokālās pedagoģes audzēkņi. Katrs no viņiem atsevišķi var būt solists. Tikai daži dalībnieki ir nākuši no Rēzeknes un Preiļu gala, piemēram, kā Guntis Rasims un Juris Vucāns. Viņiem ir cita dziedāšanas maniere, bet kopējā skanējumā tas ienes svaigumu. Saliekot visu kopā, skanējums ir labs. Man pašam ļoti patīk kora oriģinālais skanējums, jo dziesmas skan neierasti. Domāju, ka šāda kora skanējumu atkārtot būs grūti.
– Piedalīšanās šovā – tā ir milzu slodze.
– Šovs prasīja lielu enerģiju ne tikai man, bet arī pārējiem kora dalībniekiem, jo trīs mēnešus četras dienas nedēļā daudzi mēroja ceļu no Rēzeknes un Rīgas uz Daugavpili, kur trešdienas vakaros sākās mēģinājumi, kas beidzās vēlu naktī. Viens dziedātājs brauca pat no Viļņas. Sākotnējā doma bija, ka es uzticu kādam citam sagatavot dziedātājus, bet pats atbraucu un pārbaudu, kas ir izdarīts. Ļoti ātri sapratu, ka tad nekas nesanāks, ka pašam jāatmet malā absolūti viss cits un jānodarbojas tikai ar šovu. Tikai tā var sasniegt tādu dziedājuma līmeni, lai nekautrējoties varētu kāpt uz skatuves un to rādīt citiem. Šova laikā pats biju nonācis miega badā, tāpēc, kad viss beidzās, mēģināju izgulēties. Pirmo reizi manā mobilajā tālrunī bija apmēram 80 neatbildēti zvani. Kad viesnīcā “Baltvilla” pirmo reizi atsaucos uz zvanu, izrādījās, ka zvanīja no Valsts prezidenta kancelejas.
– Kā notika dziesmu izvēle?
– Sākumā bija jāiesniedz 30 dziesmu varianti, lai desmit šova raidījumos no trijām dziesmām varētu izvēlēties vienu. Rīgas Baltā kora vadītāja Ieva Akurātere un es ļoti akurāti tos iesniedzām. Tad no trijām dziesmām vienu izvēlējos kopā ar mūziķi Kristapu Krievkalnu, bet, tiklīdz šovs sākās, sapratām, ka kaut ko tomēr vajag darīt citādāk, tāpēc atkal mainījām dziesmas. Šova fināla raidījumam pēdējo Maikla Džeksona dziesmu, kas palīdzēja uzvarēt, izvēlējās mans jaunākais brālis Jānis, kurš ir kora menedžeris.
– Kas jums deva pārliecību, ka uzvarēsiet?
– No mammas esmu mantojis labu intuīciju. Tā pateica priekšā, ka uzvarēsim, lai gan, ja tu kādam darbam atdodies nevis par simts, bet divsimts procentiem, rezultātam jābūt. Es ļoti viegli uztveru kritiku. Pat ja tā ir neobjektīva, tas nozīmē, ka cilvēks ir paudis savu viedokli, ka varbūt ir vēl kāds, kas domā līdzīgi. Mana mamma, kura ir grāmatvede, arī pasaka, kas viņai paticis, kas ne. . Jutos laimīgs, kad šova laikā kritiku izteica kordiriģents Ints Teterovskis. Uzklausīju arī brāli Jāni, kurš nav mūziķis, bet biznesmenis un mārketinga speciālists. Viņš koncertā dziedāja solo. Bija tā, ka man vajadzēja, lai dziesmu krievu valodā dzied cilvēks, kurš ārēji izskatās pēc latvieša un dzied ar akcentu. Būtībā jau zināju, kurš kora dalībnieks kurā dziesmā dziedās solo.
– Vai prasīgums netraucē saskarsmē ar cilvēkiem?
– Sākumā ar koristiem nebija viegli, jo jaunieši bija iedomājušies, ka šovs nebūs nekas cits kā vien labs tusiņš. Liku saprast, ka ar to vien, ka uzkāps uz skatuves un visi tūlīt būs zvaigznes, nepietiks. Pamatā ir jābūt darbam. Līdz šim biju lielākoties strādājis ar dažādiem bērnu kolektīviem, tāpēc jau pieminētais Ints Teterovskis palīdzēja man saprast jauniešus. Koristi ar katru reizi apliecināja, ka ir aktīvi un vēlas strādāt. Es šajā kolektīvā esmu visvecākais. Man ir 38 gadi, bet jaunākajai dalībniecei Emmai Safronovai – 13. Viņa ir apbrīnojama. Savā vecumā Emma ir ļoti profesionāla, tāpēc ar viņu ir viegli strādāt.
– Kādi ir turpmākie radošie plāni?
– Korim priekšā ir vēl apmēram 35 koncerti. Iespējams, ka apgūsim jaunas dziesmas. Padomā ir vēl dažs labs jauns projekts ar grupu, kurā darbošos. Jau ir zināms tās sastāvs, bet pagaidām nav nosaukuma. Laiks rādīs, kad sāksim tā nopietni strādāt. Grupā muzicēs ļoti profesionāli mūziķi. Vienmēr jau ir kaut kas jādara, jo skatuve ir tā vieta, kur es jūtos ļoti labi. Man ārkārtīgi patīk strādāt ar skaņu. Ja ir skaņa, tad tai noteikti jābūt perfektai, tāpēc arī mūsu rīcībā ir ļoti augsta līmeņa skaņu aparatūra. Lielākoties mans uzdevums ir bijis gatavot cilvēkus skatuvei, veidot ierakstu fonogrammas un tamlīdzīgi.
– Iepazīstiniet ar sevi!
– Esmu dzimis un audzis Līvānos. Vecāku mājas atrodas Jersikā, kur dzīvo arī mans vidējais brālis Āris. Bērnu mūzikas skolā apguvu akordeona spēli. To pabeidzu divus gadus agrāk nekā paredzēts. Pēc tam Daugavpilī mūzikas vidusskolā mācījos pie ļoti laba akordeona skolotāja. Viņš bija tas cilvēks, kurš pavēra durvis uz mūzikas pasauli, iesakot muzicēšanas tehnikai pielikt klāt emocijas, jo tad paveras cits kosmoss. Skolotājs iemācīja ar akordeonu spēlēt ērģeļmūziku, liekot sajusties, it kā spēlētu varenas ērģeles, kad ausīs vēl ilgi saklausāma akustika un pēcskaņa. Tas bija nozīmīgākais mūzikas apguves laiks. Daugavpils pedagoģiskais institūts tam klāt nestāvēja, bet mācīties tikai dokumenta pēc… Paralēli strādāju ar bērnu ansambļiem, vienu brīdi bija deviņi kolektīvi.
– Presē izskanējis daudz informācijas par grupu “Baltie lāči”.
– Ar “Baltajiem lāčiem” vairs neesmu saistīts. Savstarpēji mums radās nesaprašanās, lai gan, manuprāt, mēs kaut ko neizrunājām līdz galam vai arī tika runāts viens, bet rīcība bija cita. Beigu beigās vairs netiku informēts par grupas koncertiem. Neko nevar darīt, tā ir noticis.
– Vai jaunajā grupā klausītāji dzirdēs arī jūsu kompozīcijas?
– Jā, jo “Baltajos lāčos” manas dziesmas neskanēja. Būtībā tās rakstu sen, tikai pēdējā laikā tam esmu mazāk pievērsies. Laba mūzika rodas tad, kad cilvēkam kaut kā pietrūkst dvēselē, ja jūties vientuļš, ir skumji. Ja privātajā dzīvē viss ir baigi forši, tad mūza laikam apvainojas un tuvumā nav manāma. Man ir ļoti daudz dziesmu, kas guļ pūrā un gaida savu laiku. Esmu mēģinājis rakstīt arī tekstus, bet man tie sanāk bērnišķīgi muļķīgi, tāpēc katram jādara tas, ko viņš prot.
– Tas nozīmē, ka jūsu sirds kādai pieder?
– Septiņus gadus esmu kopā ar draudzeni Ludmilu. Par spīti gadu starpībai, uzskatu, ka man blakām ir īstais cilvēks. Ir būtiski, lai divi cilvēki varētu viens uz otru paļauties un uzticēties. Būtiski otram neaizliegt darīt to, kas viņam patīk, jo šādi aizliegumi iznīcina attiecības. Galvenais, lai mūsu attiecībās viss būtu kārtībā, tad nekas no malas tās nespēj sabojāt.
– Uz dzīvi raugāties optimistiski?
– Noteikti. Ja mēs visi noskaņosimies, ka tagad ir krīze, ja nokārsim galvas un neko nedarīsim, tad ir jāiet un jānošaujas. Bet, ja cilvēks piemērojas tam, kā ir tagad, ja spēj rīkoties citādāk, tad viss notiek. Arī Oranžais koris varēja apcerēt krīzi, bet tā vietā veidojam sev reklāmu, sniedzam koncertus. Ja mēs nevaram izmainīt apstākļus, tad liksim apstākļiem strādāt mūsu labā. Viss būs kārtībā.
