Sirdī ne mirkli nešaubījos, kas referenduma rezultāti būs tieši šādi – esam pauduši stingru pārliecību, ka valsts valodai ir jābūt tikai un vienīgi latviešu valodai. Lai arī bieži mums, latviešiem, tiek pārmests, ka esam par kūtru, nespējam visi iziet ielās un rīkot protestus, biju pārliecināta, ka šajā reizē būsim vienoti un nosargāsim savu valodu.
Referenduma priekšvakarā man bija emocionāla saruna ar kādu skolotāju un mani pārsteidza, cik ļoti viņas satraucās, ja nu būs citāds referenduma iznākumu un kas notiks pēc tam. Arī pēc lasītāju vēstulēm un komentāriem bija skaidrs, ka daudzos cilvēkos šāds referendums emocijas bija nokaitējis, iesējis dusmu, neziņas, pat baiļu sajūtu. Tad rodas niknums par to, ka situācija nemainās un politiķi, gadiem nespējot risināt šos jūtīgos jautājumus tāpat kā daudzus citus, ar šādu referendumu palīdzību uzveļ tos atkal uz iedzīvotāju pleciem.
Referendums pagājis, nav šaubu, ka problēmas ar integrāciju vai saliedēšanos (kā tagad pa jaunam grib to dēvēs), Latvijā 20 gadu laikā ir tikai vēl vairāk samilzušas. Gan valdošās koalīcijas, gan opozīcijas politiķi sola dialogu, taču nekas pagaidām neliecina, ka līdz tam nonāks, jo katram tur svarīgākas ir savas intereses. Un kā gan partijas varēs turpmāk nozvejot vēlētāju balsis, ja neizmantos šos jūtīgos nacionālos jautājumus?
Taču, atceroties referenduma dienu, rosību pilsētā, kad uz iecirkņiem tiešām plūda ļaužu straumes, ģimenes ar bērniem, pārņem tādas siltas izjūtas un lepnums, ka latvieši spēj nosargāt to, kas patiesi mums ir svarīgs!
