Ir vai nav jādod tiesības lemt sievietei pašai?
Aizliegumam var būt traģiskas sekas Anda Bogdāne, NVA Gulbenes filiāles karjeras konsultante, divu bērnu māmiņa
Mana iekšējā pārliecība ir pret abortiem. Bet šī nostāja attiecas tikai uz mani personiski – tikai uz manu izvēli.
Noteikti ir skumji, ka daudzas sievietes izdara izvēli par labu abortam, bet esmu pārliecināta, ka katrai ir savi iemesli, piemēram, naudas trūkums, iespējams, nav atbalsta no otras pusītes, varbūt arī vecums tam ir šķērslis, bet esmu pārliecināta, ka ar šādu izvēli viņas noteikti nelepojas.
Vai sievietei pašai būtu jādod tiesības izlemt par labu abortam? Dieva priekšā viņai laikam tādu tiesību – nogalināt – nav. Tas jau tāds filozofisks jautājums. Es noteikti to nevarētu izdarīt un tad dzīvot ar vainas izjūtu visu atlikušo mūžu, bet tajā pašā laikā nenosodu sievietes, kuras izlemj par labu abortam.
Vai aizliegt abortus ar likumu? Tas, manuprāt, būtu drausmīgi. Domāju, ka likums, kurš aizliedz, šai problēmai nebūs risinājums. Jebkurš aizliegums var novest pie vēl traģiskākām sekām – “pagrīdes aborti” antimedicīniskos apstākļos, kas veicinās jauno māmiņu nāvi un tamlīdzīgi. Rodas jautājums – kas tad ir labāk: aborts vai jaundzimušais izmests “miskastē”?
Abortiem – nē
Māris Zviedris, mācītājs
Baznīca ir kategoriski pret abortiem un es arī. No Katoliskās baznīcas katehisma: “Cilvēka dzīvība ir pilnībā jāciena un jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža. Jau no pirmā tā eksistences brīža ir jāatzīst šī cilvēka tiesības, kas tam pienākas kā personai un kuru vidū ir arī ikvienas nevainīgas radības tiesības uz dzīvību.” Kopš pirmā gadsimta baznīca ir apliecinājusi, ka jebkurš tīši izraisīts aborts ir morāliski ļauns. Šī mācība nav mainījusies. Tiešs aborts, tas ir, tīši gribēts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu.
Saprotu, ka situācijas ir dažādas, bet vai tad cilvēka cieņa un cēlums nav svarīgāks par jebkādiem apstākļiem. Nedrīkst ieņemtos bērnus mātes miesās uzskatīt par nedzīvo augli, par lietu. Vai tad sievietes miesa ir veikals, kurā mēs varam izvēlēties, kāda prece man ir vajadzīga un kuru izmest ārā? Drīzāk sievietes miesa ir mājoklis, kurā dzīvo bērns, kurš jau pieprasa mīlestību un gādību. Vai tad bērns ir vainīgs, ka pieteicās? Drīzāk jācīnās, lai vecākiem pieaugtu morālā apziņa un cieņa citam pret citu. Aborts – tā ir cīņa ar sekām, bet saknes (seksuālā izlaidība, priekšstats par intimitāti) paliek neskartas. Pat vairāk mūsu vide un masu saziņas līdzekļi kultivē sabiedrību, kura aizmirst par cilvēka cēlumu un cieņu.
Sievietei pašai jāizlemj
Sniedze Bračka, Neatliekamās medicīniskās palīdzības Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece
Sievietei pašai ir jādod izlemt – izšķirties par labu abortam vai ne. Tam ir jāpaliek sievietes ziņā. To nevar aizliegt ar likumu. Vai šī problēma tiešām būtu jārisina ar aizliegumu? Es par to šaubos. Katrs pats no mums ir atbildīgs par sevi, tajā skaitā arī sievietes. Ja pieņemtu likumu aizliegt abortus, notiktu ķēdes reakcija un no šīs problēmas izrietētu daudz kas cits. Es pieļauju, ka tad cilvēki meklēs savu problēmu atrisināt citādākos veidos. Varētu sekot kaut kādas nelegālas darbības. Nevar šo problēmu atrisināt ar likumdošanu. Tur ir jāskatās pakārtoti un no dažādiem aspektiem.
Cik esmu dzirdējusi no sievietēm, daudz kas atkarīgs no finansiālās puses. Varētu domāt par vairākiem pēcnācējiem, bet viss jau atduras pret naudu. Ja gribam runāt par dzimstības palielināšanu, tad kāpēc šo jautājumu neskata no šīs puses, bet gan runā par abortu aizliegšanu? Izskatās, ka tas viss notiek vienos vārtos.
Esmu dzirdējusi no jaunām ģimenēm un sievietēm, ka viņas dzemdētu arī otro un trešo mazuli, ja to ļautu finansiālie apstākļi. Uz to visi aizver acis un aizliek ausis, lai to nesadzirdētu un neredzētu. Varbūt negrib dzirdēt par šo finansiālo pusi tie, kam tas būtu jādzird, bet problēmai pievēršas pilnīgi no citas puses.
