Cilvēkiem bīstamo ērču encefalīta infekciju Latvijā līdz šim pārnēsāja divas ērču sugas – taigas un tā sauktā suņu ērce. Tomēr klimatisko pārmaiņu rezultātā pēdējos gados Latvijas mežos savairojusies vēl viena ērču suga Dermocentor, kas līdz šim plaši izplatīta bija citviet Eiropā. Dermocentor
ērces pārnēsā gan ērču encefalītu, gan Laimas slimību.
Dermocentor
ērces
mūsu valstī ienākušas galvenokārt klimatisko pārmaiņu
rezultātā. Domājams, ka šīs ērces pie mums ienākušas no Viduseiropas un Dienvideiropas. Tā kā klimats arī
pie mums pēdējos gados kļuvis
maigāks, tad dienvidu sugas
var pie mums pārziemot.
Ērču īpaši daudz vietās, kur daudz peļu
Ērces Latvijas mežos, pļavās un parkos sastopamas visā Latvijas teritorijā,
tomēr pētnieks atklāj
vēl kādu interesantu faktu: īpaši daudz šo posmkāju
ir vietās, kur izplatīti sīkie grauzēji,
īpaši peles –
strupastes.
Ērces asinis sūdz visos tos attīstības posmos. Jo viņas aug lielākas,
jo lielāku viņām vajag upuri. Mazajām
ērcītēm parasti galvenā barība ir sīkie
grauzēji, it īpaši strupastes. Tur ir
diezgan liela loģika: kur ir strupastes,
tur ir arī daudz ērču, jo viņām tur ir barība
un lielāka iespēja izdzīvot. Strupastes bieži
mīt vietās, kur ir graudzāles,
kur ir aizaudzis, piemēram
aizaugušas pļavas, izcirtumi, mežmalas.
Tādējādi arī
ērču šādās vietās
ir vairāk.
Ērču mātītes asinis sūc vairāk, tēviņiem – svarīgākā pārošanās
Ērču mātītes sava dzīves
cikla laikā asinis sūc četras reizes, bet tēviņi trīs reizes. Pēdējā reizē ērču mātīte sūc
asinis, lai dētu olas. Tēviņi tikmēr
ceturto reizi asinis nesūc.
Pieauguši tēviņi asinis vispār nesūc, viņiem
tad svarīgākais ir meklēt
mātīti.
Dabas pētnieks uzsver, ka ērcēm asins sūkšana ir nepieciešama, lai izdzīvotu un no viena attīstības posma pārietu
nākamajā. Cilvēkam
piesūkties var gan pavisam mazās ērcītes, gan pieauguši eksemplāri, un inficēšanās ar bīstamo ērču encefalītu iespējama jau dažu
minūšu laikā.
Speciālisti atkal un atkal atgādina,
ka būtiskākais profilakses pasākums,
lai sevi pasargātu no saslimšanas ar ērču encefalītu,
ir vakcinācija. Pēdējos gados cilvēki
Latvijā pret ērču encefalītu
vakcinējas visa gada garumā, arī vasaras mēnešos un rudenī.
Uzskats par
to, ka vakcinācija
pret ērču encefalītu
iespējama tikai ziemā, ir maldīgs mīts, kas saglabājies
vēl no padomju laikiem.
Tolaik vakcinācijā izmantoja dzīvu, novājinātu ērču encefalīta vīrusu, un tas radīja
papildus risku saslimšanai,
ja īsi pēc vakcinācijas
cilvēkam piesūcās inficēta
ērce. Mūsdienu ērču encefalīta vakcīna
satur nedzīvas ērču encefalīta daļiņas, kas slimību izraisīt nevar, tāpēc pret ērču encefalītu droši vakcinēties
var visa gada garumā,
arī ērču aktivitātes sezonā vasarā un rudenī.
