Nereti masu saziņas līdzekļos lasām ziņas, ka kāds vai kādi gan dzērumā, gan arī skaidrā prātā ir nežēlīgi izrīkojušies ar suni, kaķi vai kādu citu dzīvnieku. Kur nu vēl runas par “jūrskolu”. Šādi un līdzīgi notikumi nekur tālu nav jāmeklē.
Pirms kāda laika vienā no mūsu novada pagastiem pavisam nejauši kāds pusaudzis redzēja, kā vīrieši, būdami pamatīgā kunga dūšā, kuri arī ikdienā pagastā manāmi parasti reibumā, nosit suņuku. Pēc laika aizejot uz šo vietu kopā ar citiem cilvēkiem, redzamas vien suņuka mirstīgās atliekas. Kārtējo reizi paliek neatbildēts jautājums – nu kur rodas tādi ļaudis un tāda cietsirdība. Ļoti jau gribētos, lai tie būtu tikai atsevišķi gadījumi, bet diemžēl tā nav… Par tādiem gadījumiem lasījām, lasām, lasīsim un dzirdēsim noteikti atkal un atkal.
Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri ir gatavi uzņemties rūpes ne tikai par pamestiem mājdzīvniekiem, bet pat par savvaļas savainotiem zvēriem un arī putniem. Piemēram, beļaviete Rudīte Kappa, par kuru jau rakstījām avīzē. Viņa palīdzējusi atlabt stārķim, kuru traumēja garām braucoša automašīna.
Rudīte nežēloja ne savus spēkus, ne naudu, lai palīdzētu dzīvai radībai. Un asaru straumes, kuras sākumā ritēja pār sievietes vaigiem, jūtoties tikpat bezpalīdzīgai kā savainotajam putnam, pārvērtās milzīgā priekā, redzot, ka ar ticību labajam, labsirdību un rūpēm var panākt neiespējamo. Tā gribētos, lai šādu un līdzīgu stāstu ar laimīgām beigām ir arvien vairāk un vairāk….
