Svētdienas rītā vedu suni (vai otrādi) pastaigā uz Spārītes parku Gulbenē un necik tālu no Skolas ielas jau sadzirdēju pamatīgu brēku, ko bija sacēlis vārnu bars. Devos palūkot, kas tur īsti notiek. Izrādījās, vārnas trenkāja pūcīti. – pūkainu, piemīlīgu mieramiku. Šī nabadzīte tika dzenāta no zara uz zaru un visbeidzot piekņupa egles stumbram. Sēdēja pazarē un plikšķināja acis. Metos skaistulei palīgā, nopikojot vārnas. Bet cik tad ilgi tā pūcei par sargu stāvēsi? Gāju tālāk savās gaitās.
Kas dzen pūci laukā no meža, zinot, ka tur ienaidnieki ir gatavi viņu noknābāt? Izrādās – lētticība. Pūcei liekas, ka pilsētā būs vieglāk tikt pie pārtikas. Ornitologs Uldis Ļoļāns saka, ka pūces bargās ziemās lido tuvāk cilvēku apdzīvotām vietām. Ar parastu gaļas gabalu cienastā šim putnam nebūšot līdzēts. Šim vajagot peli vai kādu citu matainu radījumu, kas atbilst pūces gremošanas sistēmai.
Bet tas, ka vārnas, kovārņi un pat zīlītes un strazdi neieredz pūces, esot ierakstīts lielajā dabas grāmatā kopš senseniem laikiem. Kas atliek mums, cilvēkiem? Varam tikai noskatīties šajā drāmā un iegrimt grūtsirdībā par eksistences traģikomismu.
Vai arī mēs, cilvēki, netiecamies pēc pilsētas dzīves, cerēdami uz vieglākām, baltākām dienām būrīšos (dzīvokļos) ar visām ērtībām? Tikai izrādās, ka kļūstam par savu “zelta būrīšu” vergiem. Lielāko daļu no nopelnītā atdodam par komunālajiem maksājumiem. Dažam pat nekas pāri nepaliek vēdera tiesai. Un neviens nevar mums palīdzēt.
Vai lētticīgā pūce domā, ka pilsētā var ēst un dzīvot bez maksas?
