Pārdomas, gaidot pie ārsta uzgaidāmajā telpā, un Lielais Jautājums slimnīcas vadībai un es nezinu, kam vēl.
Jūlija Landsmane Gulbenē ir vienīgā ārste ar specializāciju plaušu slimībās jeb ftiziopneimonoloģijā. Attieksme cilvēcīga, vienmēr mierīgi, bez steigas uzklausa pacientu. Jūtams, ka viņa mīlu savu darbu. Esmu noskaidrojusi, ka ārste šajā pilsētā ir jau 36 gadus.
Uzgaidāmajā telpā pie ārstes gaida pacienti no dažādiem novadiem: Alūksnes, Balviem, Madonas, Dzelzavas, pat no Jēkabpils un Rīgas. Un mēs visi esam izbrīnīti, ka 21.gadsimtā vēl kaut kur ārsts strādā tik nožēlojamās telpās! Sienas saplaisājušas, krāsa lobās no sienām, palodzēm, griestiem, tā vien šķiet, ka tūlīt kaut kas uzkritīs uz galvas. Rodas tāds iespaids, ka kapitālais remonts te nav veikts kopš tiem laikiem, kad šajās telpās bija bērnu konsultācija (pirms 36 gadiem), nerunājot pat par kosmētisko remontu.
Lai kabinetu radītu daudzmaz tīkamāku pacienta acij, ārste, maskējot plaisas sienās, piekarinājusi glezniņas, gada kalendāru. Tik skaisti kaktusi kā pie ārstes uz palodzes laikam nezied nekur!
Gan jau ne viens vien zvans saņemts redakcijā, ne viens vien cilvēks ir vērsies ar Lielo Jautājumu: “Vai tiešām ārstei, kura 36 gadus ir nostrādājusi Gulbenē, neatradās vieta kabinetam jaunuzceltajā poliklīnikas ēkā? Vai tiešām mēs esam tik nabagi, ka nevaram veikt pat kosmētisko remontu? Vai tiešām pacienti ir pelnījuši justies tik nožēlojami un nevajadzīgi, jo viņiem atvēlēts satikšanās vieta ar ārstu šķūnī?”
