Visas tās runas par Līgo nakts burvību un spēku man vienmēr bija likušies māņi. Domāju, ka tie ir skaisti svētki vasarās. Un tas ari viss. Taču pašas piedzīvotais manu viedokli mainījis uz visiem laikiemn. Vēlos pastāstīt jums par to! Ticiet – tā patiešām ir brīnumu nakts.
Pēc kopdzīves deviņiem gadiem mana laulība varēja izirt. To nespētu saglābt pat tas, ka mums ar vīru ģimenē ir meita. Lieta tāda, ka vīrs bija devies peļņā uz Īriju. No turienes viņš mājās atgriezās pavisam cits cilvēks. Skaidri jutu, nē, pat zināju, ka viņam tur gājis labi. Tik labi, ka es, sieva, vairs neesmu vajadzīga. Droši vien tur bija saticis kādu vai vairākas par mani seksīgākas sievietes. Vismaz tas bija piedzīvojums, jauna, neierasta pieredze, nevis pierastā sieva, kas nav nekāda eksperim entētāja seksā. Man vienmēr licies, ka svarāigākā ir mīlestība. Un tad nav svarigi, ko sievietre prot vai neprot gultā. Nu sapratu, ka vajadzēja varbūt tomēr mācīties, eksperimentēt, bet bija par vēlu. Vīrs pret mani bija kļuvis vienaldzīgs, imuns.
Mirku asarās katru dienu, līdz pienāca Līgo vakars. Un tad es sapratu: tagad vai nekad. Saposu māju un vēl vairāk sevi. Pirms svētkiem apmeklēju visas iespējamās skaistumkopšanas iestādes. Biju perfekta no matu galiem līdz kāju nagiem. Tasa nostrādāja. Vīrs pēkšņi atkal it kā ievēroja mani unm laikam iedomājās, ka neesam mīlējušies pusotru gadu.
Mājās sanāca radi, kūrās uguns, visi mielojās, dzēra alu, dziedāja. Es jutos tik labi, it kā pati būtu dzirkstelīte no ugunskura. Vīrs skatījās manī kā noburts. Un tad jau nopratu, ka šonakt atradīsim papardes ziedu kopā. Tā notika. Mēs mīlējāmies mitrā pļavas zālē. Ak, mana perfektā frizūra sajaucās ar Jāņu zālēm. Kaili mēs tur, starep margrietiņām, nātrēm un madarām sagaidājām saullēktu.
Pēc deviņiem mēnešiem mums piedzima dēls. Esam visa ģimene kopā.
