“Liktenis mums ir bijis labvēlīgs,” par sevi un savu ģimeni saka SEB bankas Gulbenes filiāles vadītājs Andris Apinītis. Kopā ar dzīvesbiedri Velgu, kas šodien ir Gulbenes novada domes vecākā ekonomiste, abi uzaudzinājuši un izskolojuši trīs meitas, sagaidījuši pasaulē nākam trīs mazdēlus. Ir sveiki, veseli, brīvā Latvijā un saimnieki savās dzimtajās mājās Gaujmalā.
Zina, ko nozīmē krīze Dzīvesbiedros nav ne miņas no salkanas apmierinātības, kliņģeri no gaisa nekad nav krituši. Arī viņiem krīze sāpīgi darījusi pāri.
“Mūsu bērnus un znotus šajos laikos pa brīdim ir skāris bezdarbs. Ja visi kopā metamies palīdzēt, tad kaut kā to krīzi var pārvarēt. Kādam ir arī bijušas domas, ka jābrauc peļņā uz ārzemēm. Es kategoriski iebildu. Esmu pret! Ja ir ģimene, tad ir jābūt visiem kopā,” saka ģimenes galva.
Andris spriež, kāpēc šodien cilvēkiem dzīve Latvijā liekas tik smaga. Vai tas ir pamatoti?
“Mēs visi, tajā skaitā arī es, bijām cerējuši, ka atjaunotajā brīvvalstī desmit gadu laikā visu sakārtosim Eiropas līmenī. Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, tomēr tā nenotika, bet mēs izbaudījām, ka algas katru gadu palielinās par 30 procentiem. Likās, ka tam tā jābūt, ka tas notiek it kā pats no sevis, gandrīz vai bez mūsu piepūles. Domāju, ka tās ilūzijas bija par daudz lielas. Tāpēc tagad liekas, ka ir tāds šausmu kritiens,” viņš prāto.
Dzīvesbiedre Velga piebilst, ka viņu ģimenē gan nekad nav varējuši turēt rokas klēpī satiktas un paļauties uz brīnumiem. Mājās bija trīs bērni. Vienmēr nācās rēķināt, strādāt, domāt. Treknajos gados, kad daudzi neprātā no lielveikaliem ārā stūma pilnus ratus ar pārtiku, Velgai tas likās pārāk uzkrītoši. Viņai vēl labi atmiņā bija palikuši padomju laiki ar pārtikas taloniem, deficītu.
“Vēl tagad man mājās stāv veļas ziepes, kas toreiz pirktas par taloniem,” viņa sakaga ir taupīga namamāte.
(Vairāk lasiet 29.aprīļa “Dzirkstelē” vai par maksu portālā šeit)
