Ceturtdienas vakarā tāpat kā daudzi citi arī es apmeklēju Valmieras teātra izrādi. Tā ir krievu dramaturga Vadima Ļevanova luga, kuras oriģinālnosaukums ir Gorkija vārdā nosauktais kultūras parks, valmieriešu versijā – “Gribu, bet baidos”.
Samērā smaga un skarba traģikomēdija, kura aicina aizdomāties ikvienu par savu dzīvi. Vai es to dzīvoju tā, kā gribu?
Lugas darbība notiek pēc jaunā gada sagaidīšanas. Varoņi satiekas pēcsvētku laikā, lai gatavotos eglītei, uz kuru jāierodas bērniem. Šajā laikā viņi atklāj savus dvēseles pārdzīvojumus monologos un ieskicē savstarpējās attiecības dialogos.
„Man ar sevi nekad nav garlaicīgi, tikai sūdīgi,” atzīstas viens no izrādes varoņiem. Savukārt cits neslēpj, ka visu dzīvi ir kaut ko gaidījis, gaidījis un gaidījis, bet beigās sagaidījis tikai ļaundabīgo audzēju galvā. Traģikomēdijā astoņi kultūras darbinieki mīl un tiek mīlēti, cieš, pašironizē, ilgojas un tajā pašā laikā apsmej savas ilgas, iedzer, rīko svētkus citiem, sapņo par laimīgu rītdienu, bet nespēj izlemt, kā mainīt savu dzīvi. Nelaimīgas, neizdevušās dzīves. Lugā, šķiet, it kā nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā liek padomāt un ieskatīties lūstošajās cilvēku sirdīs. Sarunas, asprātīgi un arī rupji joki mijas ar eksistenciālām pārdomām.
Tieši šāds sižets ir aktuāls visos laikos. Dzīve ir skarba, un daļai cilvēku dzīve noteikti ir tieši tāda, kā atainots izrādē. Sapņi nepiepildās. Arī daļa no mums varbūt gribētu savās dzīvēs kaut ko mainīt, bet baidās vai arī nav spēka.
