Nesen biju spiesta pamest draudzi, kurā darbojos daudzus gadus. Nebija citas izejas, jo jutos pazemota un apkaunota. Neradu atbalstu pie mācītāja, kuram lūdzu palīdzību un aizstāvību brīdī, kad mans vīrs (arī mūsu draudzes loceklis) bija pametis mani ar diviem maziem bērniem, uzsākot romānu ar meiteni (arī no mūsu draudzes), kas ir par viņu uz pusi jaunāka. Es lūdzu, lai vismaz šos abus padzen no draudzes. Mācītājs teica: “To es nevaru.” Tad nu nācās projām iet man.
Tagad esmu šķīrusies. Darbojos citā draudzē. Kādu laiku arī izmantoju psihologa palīdzību. Nevarētu teikt, ka jūtos pavisam labi, tomēr – daudz labāk nekā sākumā, kad, atgriežoties mājās no ārstēšanās sanatorijā, uzzināju, ka vīrs uzsācis jaunas attiecības un mūsu ģimeni ir pametis.
Sākumā notikušais likās kā murgs. Mans vīrs taču ir tik reliģiozs. Viņa dēļ par fanātisku kristieti kļuvu arī es un kristīgā garā audzinājām mūsu abus bērnus. Vecākais dēls ir manā pusē. Viņš nosoda tēvu. Bet mazā meita, kas vēl neiet skolā, mīļi saka: “Tētim ir draudzene.”
Tā draudzene drīz kļūs par māti, tātad maniem bērniem būs pusmāsa vai pusbrālis. Nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka mans vīrs būtu uz kaut ko tādu spējīgs! Viņš, kas vienmēr ir bijis tik pareizs, tik nosodošs pret laulības pārkāpējiem. Kur tad ir viņa “vīrs un vārds”, kur ir paša deklarētie stingrās morāles principi? Viss – kaķim zem astes!
Un tomēr visvairāk sāp mācītāja nostāja. Viņš vienkārši solidarizējās ar vīrieti. Domāju, ka būtu citādāk, ja mums draudzē būtu mācītāja sieviete.
