Gulta ir brīnišķīga vieta. Pagaidām mani tajā tikai reizēm ieceļ. Pati es tur vēl netieku. Mājās smejas, ka varbūt pēc vietējo pašvaldību vēlēšanām mani gultā vairs jāceļ nebūs, es pati no tās nebūšu projām dabūjama. Bet pagaidām es nevaru ciest, ka kaķis mūsmājās mierīgi zviln uz dīvāna, mīkstā krēsla vai palodzes. Ak, mans kaķis Riks ir tik iedomīgs un trekns. Kā tāds Rīgas kundziņš. Viņš ir mana autoritāte. Es protu mest ar ķepu kā viņš. Tas izskatās tik svarīgi un autoritāri. Ivars Godmanis, mūsu premjers, arī tā prot. Man vispār liekas, ka es iešu politikā. Kā kaķis. Viņš ir tāds stratēģis. Es arī būšu kaķis, kad izaugšu liela.
Man vakar ierasto suņu konservu un suņu čipsu vietā iedeva nogaršot grūbu biezputru ar govs pienu. Ņammm. Arī rupjās maizes garoziņa man garšoja. Man teica, ka, ja jau es esot gatava ēst liesos cilvēku ēdienus, tad krīzes laikā varēšot izdzīvot arī visekstremālākajos apstākļos.
Klausījos šorīt pa radio, ka Rīgā jānotiek lielajai tautas sapulcei. Žel, ka es neesmu Rīgā un nepiedalos. Es gan parietu uz Saeimu kopā ar visiem pārējiem. Viņi tur, Saeimā un valdībā, par daudz iesēdējušies mīkstajās mēbelēs.
Mūsmājās teica, ka liela labuma no tās sapulces nebūšot, jo pēc astrologu vērojumiem sapulce notiks tā saucamajā čika laikā. Kad čiks vien no no visa pateiktā un darītā iznāk. Žēl. Varbūt nākamreiz izdosies.
