«Kamēr pats neesi iekļuvis Latvijas maksātnespējas un tiesu sistēmas DZELZS DZIRNAVĀS, ir grūti noticēt, ka tiesiskā un demokrātiskā valstī kā Latvija kas tāds vispār var notikt, cilvēks tikt likumīgi aplaupīts un emocionāli terorizēts. Un šādā situācijā var nonākt jebkurš, jo šai sistēmai ir jābarojas, un kādam tai ir jāmaksā… Šoreiz ir sanācis, ka jau piecus gadus tai maksāju es, uzņēmējs un vienkārši cilvēks Egīls Emersons, ar savu uzņēmumu un veselību, dzīvodams stresā un neziņā par nākotni…
Īsumā stāsts ir sekojošs – 2005. gadā, būdams SIA «S 47» līdzīpašnieks, no kāda Vācijas uzņēmuma pēcapmaksā paņēmu ražošanas iekārtas. Sapratu, ka, uzņēmumā radušos apstākļu dēļ, par iekārtām nespēšu samaksāt, tāpēc atdevu tās atpakaļ Vācijas uzņēmumam, uzskatot ka parādsaistības esmu nokārtojis. Tika pieteikta uzņēmuma maksātnespēja. Tās gaitā maksātnespējas administrators Aigars Rubīns iesniedza tiesā prasību – piedzīt no manis zaudējumus par Vācijas uzņēmumam piederošajām iekārtām, kuras es jau biju atdevis atpakaļ.
Pirmajā tiesas instancē tiesnese Sarmīte Vamža maksātnespējas administratora prasību apmierināja, lemjot, ka man, kā bijušajam uzņēmuma īpašniekam, ir jāsamaksā 143 000 latu.
Tiesai ir iesniegts pierādījums – iekārtu piegādes līgums un dokumenti, kur ir apstiprināts, ka iekārtas ir atdotas un uzņēmumam nav parādsaistību pret piegādātāju. Taču tiesa šos dokumentus vienkārši nav ņēmusi vērā, it kā to nebūtu.
Maksātnespējas procesā ir daudz neizskaidrojamu lietu. Jau pašā maksātnespējas procesa sākumā A. Rubīns zem četrām acīm man nepārprotami lika saprast :«Tu visu zaudēsi. Cīnīties ir bezjēdzīgi… »
Es iesniedzu sūdzību maksātnespējas administrācijai, un drīz vien saņēmu zvanu no paša A. Rubīna. Sarunas laikā man radās sajūta, ka par mani ņirgājas : Es visu zinu par tavu sūdzību. Vari sūdzēties, cik gribi. Neko nepanāksi… Pēc tam arī sekoja atteikums no maksātnespējas administrācijas, ka A. Rubīna rīcībā pret mani pārkāpumi nav konstatēti.
Es uzskatu, ka maksātnespējas administratoriem ar savu darbību būtu jārada uzņēmējos motivācija Latvijā godīgi maksāt nodokļus, radīt darba vietas u.c., taču A. Rubīna rīcība, manuprāt, kropļo uzņēmēju motivāciju būt godīgiem pret saviem darbiniekiem, valsti.
Tas, kā līdz šim risinājušies notikumi, man liek domāt, ka mūsu valstī maksātnespēja un tiesu sistēma darbojas kā vienots organisms, sakārtota sistēma, kurā rezultāts jau ir sākotnēji zināms, likumsakarīgs. Maksātnespējas un tiesu sistēma mūsu valstī ir biznesa modelis, kur iesaistīti un barojas vairāku cilvēku ķēde, tāpēc pret to cīnīties ir ļoti grūti…
Ko man kā uzņēmējam tas ir maksājis? Tiesas izdevumus, kas nebūt nav mazi, izmaksas par advokāta pakalpojumiem. Ja man neizdosies pierādīt savu taisnību, mans privātīpašums – māja, kurā dzīvoju, bizness, kuru esmu veidojis gadu gaitā, iespējams, būs jāatdod maksātnespējas administratoram A. Rubīnam.
Maksātnespējas administratoram savukārt nav jāuzņemas ne mazākā atbildība. Nav jāmaksā tiesas nodeva vai jāsedz zaudējumi otrai pusei, ja tomēr izrādās, ka tā tikusi nepatiesi apsūdzēta. Maksātnespējas administratoram arī nav jāatlīdzina gadiem ilgu tiesa procesu gaitā valsts iztērētie līdzekļi, kas tiek ņemti no nodokļu maksātāju naudas…
Turklāt es uzskatu, ka patvaļa, ar kādu Latvijā rīkojas maksātnespējas administratori, nav tikai šaura Latvijas problēma. Daudzi ārzemju investori mūsu valstī iegulda finansu līdzekļus, paļaujoties uz to, ka šajā valstī valda tiesiskums un demokrātija. Un tieši šie investori sava godīguma vai, precīzāk būtu teikt naivuma dēļ, nereti iekļūst maksātnespējas administratoru tīmekļos. Tas savukārt met garu, garu ēnu uz Latviju kā valsti, kur investēt finanses.
Arī Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns žurnālam «Ir» sniegtajā intervijā šķiet caur puķēm mēģina pateikt, ka šajā sistēmā kaut kas nav kārtībā: «Atsevišķi cilvēki jeb spice var ietekmēt ļoti daudzus procesus (maksātnespējas procesus) iekšienē. To izgaismo šie gadījumi – lietas nonāk pie «pareizajiem» advokātiem, tur ir kaut kāda saspēle ar tiesnešiem, un tad tas viss izdodas. Tas nevar notikt bez iekšēja atbalsta šajā struktūrā. Tas ir mans minējums, ka struktūra neveicina normālu darbu, tāpēc ir jāatceļ privilēģijas (administratoriem).
