Tagad, kad ārā jau plus grādi un viss kūst, palaikam dzirdam ziņas par kārtējo kādā no Latvijas ūdenstilpēm ledū ielūzušo makšķernieku.
Lai arī katru gadu vairākkārt tiekam brīdināti par bīstamību uz pirmā ledus un pavasaros, kad ledus kļūst nedrošs, tomēr atrodas pārgalvīgie vai arī tik ļoti azartiskie, kurus nespēj biedēt laikam nekas, jo azarts neļauj tik vienkārši noslēgt zemledus makšķerēšanas sezonu. Šķiet, tieši tāpēc arī radusies anekdote par zemledus copi – ja uz ezera redzi makšķernieku, gaidi – drīz būs arī ledus.
Arī mani pārsteidza skats, kuru redzēju pirms pāris dienām. Kāds zemledus makšķernieks bija aizgājis līdz ezera, kurš atrodas tepat, kaimiņu pilsētā, vidum un baudīja copes azartu. Sajūtu kokteilis noteikti labs – pavasara saule silda, putni čivina, visapkārt valda miers…
Copēja vai necopēja, kas to lai zina, bet degsme, azarts un arī atkarība, šķiet, reizēm cilvēku padara neprātīgu, liek riskēt pat ar savu dzīvību, neapdomāties par sekām, neapstāties un krist galējībās, jo ikviens no mums domā un arī tic, ka, lūk, tieši ar mani nekad nekas slikts nenotiks. Šoreiz šis zemledus makšķernieks gan bija vienīgais ezera vidū. Tā arī nesapratu, kā viņš tika līdz ezera vidum, ja visapkārt krastos no ledus vairs nebija ne miņas, tikai ūdens.
Prātā nāk tikai tas, ka laikam ne velti viņus nesauc vienkārši par makšķerniekiem, bet gan par zemledus (zem ledus) makšķerniekiem.
Es esmu par veselīgu makšķernieku azartu un par makšķerniekiem, bet visam dzīvē, manuprāt, tomēr ir jāpieiet ar apdomu.
