Tagad rudens sezonā televīzijas skatītājiem atkal piedāvā vērot dažādus šovus. Agrāk tiem nepievērsu uzmanību, jo priekšroka tika dota kādai dokumentālajai filmai vai citām interesantām pārraidēm. Arī jaunajam šovam “Dziedošās ģimenes” sākumā nepievērsu uzmanību, tikai dzirdēju, ka apkārtējie liela šo šovu par lielo pozitīvismu, ko no tā var saņemt.
Brīvdienās nejauši pārslēdzot televīzijas kanālus un dzirdot, kā dzied ģimenes, nodomāju – jāpaklausās. Un man iepatikās, jo ģimeņu priekšnesumi ir tik sirsnīgi un emocionāli, tāpēc katram šova dalībniekam vēlu izturību un veiksmi. Šovs tiešām sniedz pozitīvas emocijas, un ir tik patīkami uzsākt jauno darba nedēļu ar svētdienas vakarā saņemto pozitīvismu.
Bet tiem, kuriem tas nepatīk, nav taču sava nepatika jāizgāž nejaukos komentāros interneta portālos, jo vienmēr ir iespēja pārslēgt televīzijas kanālus. Ir tiešām pretīgi, ja šādā vai citādā veidā mūsu pašu tautieši noliek savējos – ironizējot, apsmejot vai nejauki aprunājot. Kaut gan jāsaka, ka aprunāšana parasti rodas no skaudības.
Man tāpat kā citiem šī šova vērotājiem arī ir savi favorīti, kuru vēlētos redzēt kā uzvarētājus. Tās ir Vītolu un Riču ģimenes. Un par viņiem es arī turēšu īkšķi! Vītoli aizrauj ar dvēseliskumu, ļoti īpaša šķita viņu pirmā uzstāšanās, kur viņi dziedāja pašu sacerētu dziesmu, savukārt Riču ģimenē – karstasinīgums un degsme. Man gan nav muzikālās izglītības, bet viņu priekšnesumi un viņu balsis šķiet vienreizējas, un skanējums ir fantastisks. Ar nepacietību gaidu nākamo raidījumu, lai smeltos kārtējo pozitīvisma devu.
