Strādāju savā 600 kvadrātmetrus lielajā dārzā un priecājos, ka ir šāda iespēja, jo, paņemot rokās zemi, šķiet, ka tā dod spēku. Ar gandarījumu uzlūkoju izravētās zemeņu vagas, priecājos, ka agrie kartupeļi jau nogādāti pagrabā, ka briest burkāni un bietes, ka siltumnīcā sārtojas tomāti.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka, arī kaut neliels dārzs, tajā izaudzētais ir liels atspaids azaida galdam garās ziemas mēnešos, tāpēc biju ārkārtīgi izbrīnīta, internetā izlasot informāciju, ka varas iestādes gatavojas Latvijā izskaust mazdārziņus, īpaši tos, kas atrodas pilsētu teritorijās, jo tie it kā bojājot vidi. Var jau būt, ka burkānu, biešu un kāpostu vagas, ābeles un ķirši bojā Pierīgas skaistumu. Var jau būt, ka traucē lepno privātmāju būvniecībai, lai gan daudzi cilvēku rūpīgi koptie dārzi ir daudz skaistāki nekā viens otrs privātās mājas pagalms. Tomēr dārzs nenozīmē tikai sēšanu, stādīšanu un ražas novākšanu. Tas dod iespēju cilvēkam būt kopā ar dabu, tieši tāpēc arvien vairāk arī ģimenes, kurās ir mazi bērni, 600 kvadrātmetros ir radušas vietu ne tikai sakņu vagām, bet arī šūpolēm un citiem rotaļām piemērotiem rīkiem. Cienījamā vecuma cilvēkiem dārzs ir vislabākās nomierinošās zāles pat tad, ja vairs nav spēka cilāt smago lāpstu. Daudziem dārzs ir iespēja kontaktēties ar citiem cilvēkiem, kad sarunas risinās ne tikai par puķu un biešu audzēšanu, bet arī par valsts nozīmes notikumiem. Tāpēc nespēju saprast, kā var traucēt tas, kas tik daudziem cilvēkiem ir vajadzīgs. Es ticu, ka visiem kādreiz būs dārziņš, kur “ziedēs tik rozes un nesāpēs sirds”.
