Arita Melbārde: “Man nevajag neko milzīgu, man šķiet, ka cilvēku sirsnība dod lielāko gandarījumu.”
Gulbenieti Aritu Melbārdi pēc augstskolas beigšanas dzīves ceļi atveda atpakaļ uz mājām, bet viņa nesūrojas, ka dzīve paiet šajā nelielajā un klusajā mazpilsētā. Viņai ir darbs, kas patīk, ģimene, kas viņu atbalsta, un optimistisks skats uz dzīvi.
– Vai jūs kādreiz varētu doties dzīvot prom no Gulbenes? – Šeit ir mūsu ģimenes ligzda un vieta, kur bērniem atgriezties, ja tas būs nepieciešams, taču ar vīru esam sprieduši, ka vecumdienās varētu aizceļot kaut kur uz Itālijas dienvidiem. Vīram sapnis ir vīnogulāji, savukārt es varētu sēdēt saulītē un lasīt kaut ko skaistu. Cik tas ir nopietni un realizējami, ir cits jautājums, bet pasapņot taču katram ir ļauts.
Šobrīd mani apmierina tas, ka dzīvoju Gulbenē. Ja es gribu aizbraukt uz teātri, varu aizbraukt uz Valmieru, uz Rīgu. Varam doties arī uz koncertiem, pasākumiem, bet pēc tam varam atgriezties klusā, mazā pilsētiņā, kur nav stresa, kur nav sastrēgumu, kur ir svaigs gaiss. Pirms gadiem 20 es domāju pretēji – man svarīgāka likās aktīvā dzīve, šobrīd man galvenais ir dzīvot labā vidē.
– Ko Gulbenē noteikti vajadzētu izdarīt?
– Man gribētos, ka arī mana vecuma cilvēkiem vakaros būtu, kur jauki pasēdēt, man ir sapnis skaisti dejot, būtu labi, ja varētu reizi nedēļā arī aiziet uz kino. Varbūt kaut kā pietrūkst arī biznesa vidē, bet par to man ir grūti spriest.
Es teikšu tā, kā teica mana klases audzinātāja skolotāja Margarita Češļa – ne vienmēr vide veido cilvēku, arī cilvēks var veidot vidi ap sevi.
– Trīs jaukākie notikumi, kas ar jums notika pagājušajā gadā?
– Viens noteikti bija “Swedbank” grupas augstākā pagodinājuma simbola – goda nozīmītes un diploma saņemšana. Devos uz apbalvošanas pasākumu, kur bija pulcējušies pārstāvji gan no Latvijas, gan Igaunijas, gan arī Lietuvas. Lietuviešiem un igauņiem ir cita mentalitāte, bet latvieši ļoti jūt līdzi. Kad es devos saņemt apbalvojumu, kolēģi no Latvijas piecēlās kājās un sauca: “Malacis!” Man acīs bija asaras. Man tika pateikts tik daudz labu vārdu, tas sniedza ļoti patīkamas emocijas.
Otrs jaukākais notikums varētu būt brauciens uz Kanāriju salām. Parasti ceļojumos vairāk dodamies tikai ar vīru, bet šoreiz bijām visi. Meita šogad beidz skolu, un nākamgad viņai būs saspringts gads, dēls vēl mācījās 2.kursā un varēja nedaudz izrauties no mācībām. Mēs gribējām bērniem uzdāvināt kaut ko skaistu.
Trešais notikums – vīrs Pēteris man uzdāvināja manu sapņu kaķīti. Man ļoti patīk dzīvnieki. Patiesībā mūsu ģimene ir zaļie pēc pārliecības.
– Kā jūs iepazināties ar vīru?
– Ar Pēteri (viņš ir jūrmalnieks) iepazināmies Rīgā, Latvijas Universitātes tautas deju ansamblī “Dancis”. Absolvējot augstskolu, pēc valsts sadales tiku nosūtīta strādāt uz Gulbeni, tādēļ te atgriezos, un vīrs atnāca man līdzi uz šejieni. Tā šeit arī palikām, lai gan varbūt sākotnēji tā arī nebija domāts.
– Kā sākāt strādāt bankā?
– Pirms tam tiku strādājusi gan tirdzniecībā, gan apdrošināšanā, gan grāmatvedībā. Kad tika izsludināts konkurss uz vakanci “Hansabankā”, es mērķtiecīgi tajā startēju, jo vēlējos strādāt tieši šajā bankā.
– Vai esat apmierināta ar savu darbu un kolektīvu?
– Šis darbs man patīk, citādi jau nevarētu strādāt un sasniegt labus darba rezultātus. Tagad mēs esam liels kolektīvs, taču esam labi un atsaucīgi kolēģi. Protams, reizēm mazliet pārņem nostalģija par veco, mazo kolektīvu, kad bijām viens par otru, nedalot ne darbus, ne laiku. Taču dzīvē viss mainās un attīstās. Tagad varbūt vairs nav tik cieša individuālā kontakta, esam arī dažādu paaudžu cilvēki, taču kopumā kolektīvs ir labs.
– Vai šo darbu varat saukt par savu sapņu darbs?
– Es apzinos, ka visa dzīve droši vien, strādājot bankā, nepaies. Es būtu gatava arī kaut ko mainīt, taču šobrīd man ļoti patīk šis darbs.
– Vai ar jums darbā kādreiz ir atgadījies kas neikdienišķs, neparasts, ekstremāls?
– Strādājot ir atgadījušās dažādas komiskas situācijas. Ar cilvēkiem, kas uz banku nāk bieži, izveidojas labs kontakts, kļūstam savējie. Reiz bija tāda situācija, ka vienam vīrietim bankomātā norija karti, tas notika, kad mājojām vēl vecajās telpās. Šim vīrietim līdzi bija draugs. Kad paskatījos pa logu, jo pēkšņi bankā iekšā vairs nenāca neviens cilvēks, redzēju, ka vīrieša draugs nevienu nelaida nākt augšā pa kāpnēm, savukārt vīrietis, kam norija karti, sauca: “Pagaidiet! Man norija karti, taču man bankā ir savs cilvēks, tūlīt viņu pasaukšu un visu nokārtosim.” Tas bija komiski!
Ekstrēmu atgadījumu, par laimi, nav noticis, negribētos jau arī, lai kaut kas nejauks notiktu.
– Kā spējat sevi sadalīt starp darbu un ģimeni?
– Ar gadiem esmu iemācījusies nodalīt darbu un mājas. Esmu sapratusi, ka darbu nedrīkst nest mājās. Ģimenei tas nav jāredz un jādzird. Protams, es domāju, ka to nevar izdarīt jauns cilvēks, jo viņš visu ļoti laiž caur sevi. Ja gribi, lai mājās ir laba atmosfēra, ir jāmāk darbs nodalīt.
Šobrīd es noteikti varu pateikt, ka man pietiek laika arī sev. Varbūt pirms gada es teiktu citādāk, jo, strādājot vecajās telpās, darbinieku bija daudz mazāk, bet darba apjoms bija lielāks, tādēļ darba stundas bieži vien iznāca garākas. Tagad mums ir daudz darbinieku, darbs ir sadalīts, varam visu paspēt un vakarus es varu atlicināt sev un ģimenei. Ģimene man nekad nav pārmetusi, ka pārāk daudz strādāju. Viņi man ir bijuši lielākais atbalsts. Viņi redz, ka man patīk šis darbs.
– Jūsu bērni jau ir gandrīz pieauguši un drīz sāks veidot paši savu dzīvi. Vai nebūs mazliet skumji, ka viņi atstās ģimenes ligzdu?
– Jā, man droši vien būs jāmeklē kāds nopietns vaļasprieks, ar ko aizpildīt vakarus, jo šobrīd viennozīmīgi ģimene bija tā, kas aizņēma visu manu brīvo laiku.
– Vai līdz šim jums nebija vaļasprieku?
– Līdz šim nopietna vaļasprieka man nav bijis. Vasarā mūsu viss brīvais laiks paiet, darbojoties pie mājas un dārzā. Arī ģimenes mīluļi – suņi – paņem laiku un, protams, dod pretī arī savu prieku. Vienreiz gadā ar ģimeni noteikti dodamies arī paceļot.
Man gan vienmēr ir ļoti paticis dejot, taču tautas dejas man vairs nav tik tuvu pie sirds. Es gribētu iemācīties Argentīnas tango vai salsu, taču Gulbenē diemžēl šādas iespējas nav.
(Vairāk lasiet 10.janvāra “Dzirkstelē”)
