Katram cilvēkam pašas pirmās atmiņas ir par savu bērnību. Ir dažādas lietas un notikumi, ko atceras un ko nē. Manuprāt, lielai daļai pirmās atmiņas ir par bērnudārzu, kurā notikušas pirmās gaitas kā mazajai personībai. Man tās ir par manu pirmo izglītības iestādi – Jaungulbenes bērnudārzu „Pienenīte”.
Nu jau „Pienenītē” veikti vairāki remonti un korekcijas, taču atmiņas par to palikušas tās labākās. Savas gaitas bērnudārzā jau uzsāku 2 gadu vecumā. Tā kā „Pienenītē” strādāja mana mamma, visas audzinātājas un viņu palīdzes arī bija pazīstamas, tad bērnudārzu jau biju iepazinusi ļoti labi. Zināju visus kaktiņus, nostūrīšus, kur varētu paslēpties no audzinātājām.
Lieliski atceros, kā notika Ziemassvētku pasākumi – Ziemassvētku vecītis (visi mazie ķipari domāja, ka tas ir īsts, taču tagad jau visi zina, ka to tomēr atveido kāds labais onkulis), gribēdams pārsteigt visus „Pienenītes” audzēkņus un viņu ciemiņus, līda pa logu iekšā zālē, kur visi bija sapulcējušies. Mazajiem tas bija lielākais brīnums, arī man. Kad bija jāiet pēc dāvanas pie bārdainā onkuļa, vēl tagad atceros, kā mani pārņēma bailes, cik stingri turējos pie lielās māsas rokas, neparko negribēju, lai viņa mani laistu vaļā. Vēl nevar nepiebilst, ka dzejolīti, ko biju iemācījusies bērnudārza pēdējā grupiņā, vēl tagad skaitu Ziemassvētku vecītim.
„Pienenītē” ir notikušas dažādas aktivitātes. Esmu tur pavadījusi ne tikai savas bērnības gaitas. Kad jau biju paaugusies, apmeklēju deju nodarbības, ko katru svētdienu „Pienenītē” pasniedza Irēna Sproģe. Arī šīs nodarbības manu dzīvi ietekmēja.
Kaut arī tagad jau mācos Rīgā, un ir pagājis ilgs laiks, kopš apmeklēju bērnudārzu, vienmēr, ieejot „Pienenītē”, atceros kā, maza būdama, skraidīju pa garajiem gaiteņiem, pārgāju no vienas grupiņas uz citu, šeit tika likti pamati manām zināšanām. Atceros, cik jautri gāja. Reizēm ir vēlēšanās, kaut varētu atkal iet bērnudārzā un bezrūpīgi skraidīt, nedomājot neparko.
„Pienenīte” ir ļoti ietekmējusi manu dzīvi. Vienmēr, ieejot šajās gaišajās telpās, pasmaidu un priecājos, ka tieši šis bērnudārzs bija mans. Uzskatu, ka droši varu teikt, ka „Pienenīte” bija manas otrās mājas.
