Noskaņa jauka. Arī kompānija tā neko. Kā nekā Ziemassvētki! Gana svinēts mājās, sēžot pie pārpildītiem galdiem! Garajās brīvdienās prātā nāk ideja, ka jābrauc meklēt sniegs, kur izmēģināt tikko kā dāvanā saņemtās slēpes. Visi no siltajām telpām pārvietojamies uz „Micuku”, lai dotos uz tuvāko kalnu Madonas rajonā. Iedomājām, ka tur vajadzētu būt sniegam. Domāts – darīts!
Izrādās, ka arī „Micukam” jāpiepilda vēders, jo mūsējie bija pārpildīti pat pārāk daudz. Dodamies ceļā līdz pirmajai degvielas uzpildes stacijai. Šoreiz, zinot, ka ceļš var būt tāls, autiņu pieleju kā nākas, lai jau neķer kreņķi, ka pusceļā var pietrūkt spēka. Un tad dodos izgaismotajā ēkā, kur jau stāv daži pircēji. Manas acis apstājās pie saldumu stenda. Jā, kāda šokolāde enerģijai noderētu, arī kāds malks minerālūdens.
Gaidu savu kārtu, lai samaksātu par pirkumiem. Aiz manis jau arī rindojas diezgan daudz ļautiņu. Esmu no maka izvilcis savu norēķinu karti – tas taču šodien ir stilīgi! Un tik vienkārši, jo nevajag pa kabatām žvadzināt sīceni! Bet te uzreiz jūsma pārplīst kā ziepju burbulis. Pārdevējs uz mani lūr kā uz Grinču, kas grib nozagt Ziemassvētkus: „Bļa… Un ar karti vēl!!!”
Es jutu, ka nolaižu tvaiku kā lokomotīve: „Kas? Nedrīkst?!!” Pārdevējs, neko nebildis, nikni izrāva karti man no rokām! Tobrīd es ieklausījos, kā rindā sākās kustība – pircēji žigli slēpa kartes un pa kabatām un makiem sāka taustīties pēc sīcenes. Tajā brīdī es neizturēju un manas rokas stiepās pēc „laipnā” tirgoņa apkakles. Pāri letei viņš slīdēja pat pārāk viegli, līdz sajutu viņa elpu savā sejā. Dusmās šņācu: „Ar ko gribu, ar to norēķinos! Priekš tam tu te stāvi!” un palaidu viņu vaļā. Viņš apstulbis blenza uz pircēju rindu un, ātri taustīdamies , sprauda manu karti aparātā. Daži pircēji, kuri teju grasījās doties ārā, noliekot preces stendos, manas drosmes iedvesmoti, pagriezās atpakaļ , šoreiz jau pārliecināti, ka par kāroto pirkumu varēs samaksāt ar karti.
Bija pagājušas tikai pāris minūtes, bet garastāvoklis bija nošļucis zem 0. Pārskaities atgriezos autiņā. „Kas noticis, ka tu tik dusmīgs?” Draugiem visu izstāstīju. „Jā. Tā tik ir apkalpošana!”, „Tādiem tipiņiem ar ceļgalu vienā vietā un ārrrrā!!”, „Žēl, ka nav sūdzību un ierosinājumu grāmatas, kā tas bija vecajos laikos! Tādi darboņi aiz letes nestāvētu!”, „Nē, interesanti, kādā gadsimtā mēs dzīvojam?”, „Jā, jā, visur aicina norēķināties ar kartēm, samaksāt internetā, bet te aizķērušies akmens laikmetā, vai?” – tādi un citādi komentāri skanēja ilgi un dikti, ka pat nejutām, ka esam sasnieguši galamērķi. Tā jaukais garastāvoklis, kādā bijām iekāpuši autiņā, bija izčibējis, kā nebijis. Ne velti saka, ka mazs cinītis gāz lielu vezumu. Tāds viens tirgonis sabojāja garastāvokli ne tikai pircēju rindai uzpildes stacijā, bet arī visai mūsu kompānijai. Tāds ir mans Ziemassvētku stāstiņš. Varbūt arī jums ir savējais?
