Nedēļas nogalē apmeklēju mazo vokālistu koncertu “Cālis”, lai pēc tam varētu avīzē atspoguļot koncerta norisi. Mazie bija krietni gatavojušies un dziedāja cītīgi. Vecāki juta līdzi savām atvasēm, bet skatītāji baudīja mazo dziedātāju koncertu.
Skatītāju lokā liela daļa bija arī bērnu, un tas ir tikai pašsaprotami, jo uzstājās bērni, un kāpēc gan neatnākt paklausīties, kā dzied kāds draugs, paziņa vai radinieks. Koncerts ilga trīs stundas, un dažiem mazajiem skatītājiem tas izvērtās par īstu pārbaudījumu.
Protams, nav viegli trīs stundas mazam bērnam paklausīgi un mierīgi nosēdēt, īpaši, ja iekšā ārdās mazs velniņš. Un es nebūt nevainoju bērnus, tikai kur skatās vecāki! Ja koncerta laikā trīs, četrus gadus veci puikas skraida pa zāli, bļaustās, ārdās un pa gaisu sāk iet ne tikai dūres, bet arī kājas. Kā izrādās, mamma sēž vēsā angļu mierā un bauda koncertu, nepievēršot ne mazāko uzmanību, ko dara bērns, tikmēr mazais ārdās turpat netālu un neļauj klausīties koncertu citiem. Savukārt citi vecāki, dzirdot, ka bērnam jau viss apnicis pirmajā stundā, atbild – par biļeti esam samaksājuši, sēdi un klausies! Tā jau nu viņš sēdēs, ja viss ir apnicis. Tad trūkties dabūja ne tikai tie, kas sēdēja blakus, bet arī krēsli. To izturība tika ne pa jokam pārbaudīta. Tie tika lauzti uz vienu un otru pusi, tad pamatīgi iespārdīts ar kājām un tā tālāk. Bet, ja jau mēs atrodamies kultūras namā, pats nosaukums – “kultūras”, vai tiešām atsevišķiem vecākiem ne par ko neliek aizdomāties? Var jau audzināt savas atvases brīvi, bet ir arī jāprot paskaidrot, ka ne katrā vietā var uzvesties, kā ienāk prātā.