Latvijā pašlaik tiek tiražēts pārlieku daudz publisku negāciju pret ārstiem, kas izraisa neuzticību medicīnai, novēlotu diagnosticēšanu un ārstēšanu. Latvijas Ārstu biedrība saņēmusi vēstuli no Liepājas slimnīcas direktora vietnieka reanimatologa Ivara Krastiņa:
„Pacients – sauksim viņu par Uldi – guļ intensīvās terapijas nodaļas gultā, bažīgi raudzīdamies visriņķī. Bālajā, nosvīdušajā, nedaudz tūskainajā sejā baiļu un sāpju izteiksme.
Sarunu ar Uldi apgrūtina slikta dūša un vemšanas kustības, kas vīram, lai gan kuņģī ievadīta zonde, piemetas ik pa brīdim, tomēr Uldis pastāsta, ka trīs dienas mājās stipri sāpējis vēders. Sāpēm arvien pastiprinoties, Uldis vairs nav varējis izturēt un izsaucis ātro palīdzību.
Kad nogādāts slimnīcā, diagnoze kļuvusi skaidra ātri – akūts apendicīts ar iespējamu plīsumu -, kas operējot arī apstiprinājusies; aklās zarnas piedēklis pārplīsis, inficējot vēdera dobumu ar zarnu mikroorganismiem un izraisot nopietnu infekciju un intoksikāciju, ar kuras sekām Uldim labvēlīga iznākuma gadījumā būs jācīnās vēl ilgi.
Vaicāts, kāpēc gan nav griezies pēc palīdzības ātrāk, Uldis pārmetoši attraucis: vai tad jūs avīzes un internetu nelasāt un televizoru neskatāties? Lūgts paskaidrot, ko viņš ar to domā, Uldis izskaidroja, ka avīzēs un internetā par ārstiem raksta briesmu lietas, sak’, aplokšņu izspiedēji, kas to vien gaida, lai varētu kādu nelaimīgu upuri iemidzināt, izgriezt pa kādam orgānam, pārdot un to, kas paliek pāri, uz morgu prom. Vai tad kāds saprātīgs cilvēks mūsdienās iet pie ārsta?!
Nelaime tā, ka Ulda pieredze nebūt nav izolēts gadījums. Arvien vairāk un biežāk satraukti kolēģi stāsta par bezcerīgi ielaistiem, neārstējamiem pacientiem, kas burtiski pēdējiem spēkiem tikuši līdz slimnīcai, no kurienes paši diez vai vairs izies, bet kuriem vēl pirms dažām nedēļām būtu varēts palīdzēt bez īpašām problēmām.
Protams, iemesli, kāpēc pacienti nesaņem palīdzību, ir daudzi un dažādi, un lielā mērā to nosaka nesakārtotība sistēmā un sarežģītajā pacienta – ārsta – pašvaldības – valsts attiecību un kompetenču sadalījuma mehānismā, tomēr līdz šim maz runāts par kaitējumu, ko veselībai var nodarīt vienpusēji, tendenciozi materiāli ar lētuma piegaršu, ko aizgūtnēm ievieto visi plašsaziņas līdzekļi.
Palasiet virsrakstus – „Slimnīca pazemo pacientus”, „Ārstu nolaidības dēļ iet bojā cilvēks”, „Ārsti aizmirst vēderā lupatu” un tamlīdzīgi – un Ulda, kā arī tūkstošiem citu viņam līdzīgu, viedoklis būs gatavs. No kurienes gan blakus rakstiem ar kliedzošajiem virsrakstiem rodas komentāri „Visus ārstus sadzīt koncentrācijas nometnēs!”, „Dodiet man automātu, es viņus visus apšaušu!” „Ārstus cietumā vai nošaut!” un tā tālāk, simtos vien?
Arī gluži parasti ļaudis, kas pēc tam, dodoties pie ārsta, jau iepriekš sevi noskaņo „pareizi”: sak, neļaušu es šim aprobežotajam izspiedējam un slepkavniekam sevi apvest ap stūri.
Ja ārsts sajūt šo attieksmi, viņš atbilstoši tam izturas pret pacientu, pats ieņemdams aizsargpozu, un apburtais loks ir sācies. Iznākums ir sagrauta cieņa un uzticēšanās ārstam no pacienta puses un pacientam no ārsta puses, bet bez šīm lietām sekmīga un pilnvērtīga ārstēšanās nav iespējama. Bet sākums ir rakstiņš ar kliedzošo virsrakstu…”
