Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa rosinātā ideja par mācību stundu ilguma pagarināšanu līdz 60 minūtēm līdzšinējo 40 minūšu vietā nav nemaz tik slikta, taču, lai to realizētu, ir jāveic pamatīgas reformas.
Mehāniskai pāriešanai no 40 uz 60 minūtēm es neredzu jēgu. Ja stundas tiks pagarinātas, bērniem būs grūti visas šīs 60 minūtes noturēt uzmanību. Jau 40 minūtes, ja mācību priekšmets viņus neinteresē, rodas problēmas nosēdēt.
Savukārt, ja tiek mainīta izglītības programma, ja stundas kļūst saistošākas un interesantākas bērniem, ja tajās ir daudz radošu darbu, eksperimentu, praktiskas ievirzes uzdevumu, tad to var darīt, jo 40 minūtēs to visu pat nevar paspēt izdarīt. Tad stundas varētu sadalīt daļās, nosakot laiku gan teorētiskajai daļai, gan arī praktiskajai un bērniem būtu saistoši mācīties. Varētu veidot arī bloka stundas, apvienojot piemēram, priekšmetus pa nozarēm.
Šis ir informācijas tehnoloģiju laikmets, stundas tiešām var veidot ļoti interesanti, taču, ņemot vērā, kādas šobrīd ir izglītības programmas, praktiskajiem darbiem laika nemaz neatliek. Pašreiz viss gulstas uz skolotāju pleciem, skolotāji tiek aicināti domāt paši, bet ko mēs tur varam izdomāt, ja ir jārealizē standarti un jāpilda programmas? Mēs nevaram pieļaut lielas variācijas, jo, beidzot skolu, skolēna zināšanām ir jābūt atbilstošām standarta prasībām.
Ministra idejas nav sliktas, taču tās ir rūpīgi jāizvērtē un, strādājot kopā gan teorētiķiem, gan arī praktiķiem, jāveic atbilstošas reformas.
