Mana pusaudze meita vakarā no pastaigas mājās pārnāca ar lauztu degunu, asiņojoša, piekauta, nospārdīta un apspļauta. Izrādās, viņai ar draudzeni uz ielas piesējusies kāda nedaudz vecāka meitene ar kompāniju. Prasījušas cigaretes. Tā kā mana meita nepīpē, tad viņ ai nebija, ko iedot. Tad sekoja dunkas un spērieni.
Meita attapās grāvī. Viņa nepretojās. Nebija psiholoģiski gatava tādam notikuma pavērsienam. Konflikts izvērtās ne no šā ne no tā. Par ko? Kāpēc? Mana meita nav radusi kon fliktu riosināt ar fiziskā spēka palīdzību. Arī mājās mēs nekad neesam meitu situši. Viņa nezina, kas ir kaušanās.
Šokā bija me tikai mana meitene, bet arī es, tēvs, jaunākās māsiņas, kas ieraudzīja mūsu lielo māsu tādu – fiziski un garīgi piekautu. Meitai bija vajadzīga mediķu palīdzība. Taču sevišķi sapīgas ir tās garīgās rētas, kas ārēji nav redzamas, bet tieši tās nesadzīs visilgāk.
Viss noskaidrosies. Vainīgās būs spiestas atzīt savu vainu un nožēlot. Viņas noteikti atvainosies, bet… Joprojām nav skaidrs, kāpēc tas notika tieši ar manu bērnu. Un kāpēc vispār kaut kam tādam ir jānotiek?
