Mēs esam maza, bet bagāta tauta! Ne tāpēc, ka mums ir vairāk naudas nekā citiem, ne tāpēc, ka mūsu veselība ir labāka nekā citiem, ne tāpēc, ka dzīvojam lepnākos namos nekā citi. Mēs esam bagāti tāpēc, ka par spīti visam mēs dziedam, dejojam un muzicējam, par spīti visam – apliecinām savu radošo izdomu.
Cik vien iespējams, ar televīzijas starpniecību sekoju līdzi skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisei, un esmu lepna par mūsu bērniem un jauniešiem, jo viņi ir tie, kas mūsu tautas dziesmu un deju nes un nesīs tālāk nākotnē. Kamēr tā būs, mūsu tauta dzīvos!
Mēs bijām, esam un būsim dziedātāju tauta, jo dziedam vienmēr, ne jau tikai svētkos un koncertos. Dziedam tad, kad gribas raudāt un smieties, dziedam brīžos, kad jānoslāpē aizvainojums vai sašutums, dziedam, kad mums sāp. Mēs paliekam bēdu zem akmeņa un ejam pāri dziedādami. Apbrīnojama ir dziesmas vara, kas bieži vien ļauj pateikt to, ko neuzdrošināmies pasacīt tiešos vārdos.
Par spīti politiķu tukšajiem solījumiem, mēs dziedam par rudzu vārpu ar deviņām ailītēm, dziedam par Gaismas pili, kas celsies augšup, jo šajā grūtajā laikā neesam zaudējuši ticību labajam, dziedam par mēnestiņu un circenīti, liekot aizmirst bērniem par skopo azaida reizi. Tā vietā, lai cirstu pliķi, mēs dejā piesitam kāju un ļaujamies kustību priekam, dāvinot cits citam smaidu.
Vējš aiznes tālumā mūzikas skaņas un paceļ augstu mākoņos. Šodien, kad Rīga smaržo pēc Latvijas pļavu ziediem un ozollapu spēka, kad lieliem un maziem acīs rotājas prieks, kad svētkus svin dziesma un deja, mēs esam bagāta tauta.
