Šonedēļ neilgu brīdi ciemojos kādās lauku mājās Druvienas pusē, kārtējo reizi pārliecinoties, cik šā pagasta ļaudis var būt lepni par savu Druvienu un cilvēkiem.
Pelēko laukakmeņu māju pamati un saimniecības ēku sienas runā pašas par sevi: te mituši un joprojām mīt cilvēki, kuri godā tur zemes svētību. Māju saimnieces nelepojās ne ar lepnu automašīnu, ne modernu eiroremontu, ne ainavu arhitekta veidotu pagalmu, lai gan garajā mūžā, kas vadīts sūrā darbā, tas būtu tikai pelnīti. Viņu lielākā bagātība ir vecāku stādītās lielās liepas, tuvējās birztalas zaļums, ziedošās pļavas un saticība ar apkārtējiem kaimiņiem. Ne par kādiem pasaules labumiem viņas nemainītu pagalmā iemītās takas pret pilsētas ielu bruģi, jo jūtas tam nepiederošas.
Droši vien viņām būtu nesaprotami, kā var būt tā, ka lepnās automašīnās pie stūres sēž pusaudži, kuri diezin vai paši ir spējuši nopelnīt spēkratu. Droši vien sāpētu sirds par necieņu pret citu darbu, redzot, kā uz svaigi krāsotas ēkas sienas kāds raksta necenzētu vārdu. Sirds sažņaugtos sāpēs, redzot, kā pilsētas centrā pieci jaunieši kājām spārda sesto, krātos rūgtums, dzirdot, kā tik tikko runāt iemācījies bērns pašiem rupjākajiem vārdiem apsaukā garāmgājējus.
“Nevajag stresot, bet saglabāt iekšējo mieru, viss jātver vienkāršāk, jādomā tikai labi” – šādas norādes pat ārsti iesaka zāļu vietā. Ak, ja mēs to varētu ievērot! Katra diena sagādā negaidītus un ne vienmēr patīkamus pārsteigumus. Klausoties, ko saimnieces stāsta par dzīvi dzimtajā sētā, saprotu: viņas nav dzīvojušas vieglāk, bet mierīgāk gan.
