Tev raksta tavs bijušais, hm, čoms. Vēršos pie tevis šajā atklātajā vēstulītē, jo nezinu, kur tagad dzīvo, dzirdēju, ka esot ārzemēs.
Es, tavas jaunības rudais runcis, eh, slīkstu parādos, kaujos ar zaļo pūķi, bet tomēr vēl ķepurojos virs ūdens. Esmu aizņēmies naudu pilnīgi no visiem. Tā nu šodien man neviens vairs negrib aizdot. Ja tu tuvākajā laikā neatsauksies manam izmisuma saucienam vecās draudzības vārdā, tad… Es pat negribu domāt, kas būs tālāk. Bez ķīmiskās aizsardzības skarbajā realitātē es gluži vienkārši neizdzīvošu.
Smejies vai raudi, bet nudien zelta rudens ir vienīgais estētiskais baudījums klātienē, kas man vēl atlicis. Kā es gribētu, mīļā, apskaut tavu vidukli. Ārzemēs dāmas prot to saglabāt. Eh!
Sieva man liedz seksu (viņai migrēna), nedod naudu (jo es visu nopīpējot un nodzerot) un pat televīziju neļauj skatīties (pat sporta raidījumus). Viņai ieslēdzies taupības režīms. Zini, viņa mani baida.
Gāzes kamerai drīz mani pieslēgšot. Sieva plātās, ka viņa mīļuprāt gāzes kamerai nodotu visus, kuriem nav perspektīvas, – bezdarbniekus, pensionārus. Tai sievietei nav sirds, tāpat kā varas kungiem! Tu taču, Minniņ, saproti, ka tādiem neordināriem cilvēkiem, kāds esmu es, mūsu valstī gluži vienkārši nav darba, ko piedāvāt. Vai ir taisnīgi man to pārmest?
Minnuk, es ceru, ka mēs kādreiz satiksimies, tik nezinu vēl, kad tas būs un kur tieši. Vai tu paņemsi mani līdzi uz laimīgo zemi? Ja es mutē ieliktu zobus, nodzītu riepu uz vēdera, sauļotos un nokrāsotu matus, nudien no manis iznāktu vēl normāls čalis. Tu tam tici?
