Cilvēki bieži vien Gulbeni sauc par bedri, saka, ka šeit nav ko darīt, neredz nākotni šajā pilsētā. Par to jau nedaudz esmu rakstījusi iepriekš, taču šoreiz man ir vairāk, ko teikt, jo citiem Gulbene patīk.
Godīgi sakot, man…
Godīgi sakot, man riebjas klausīties tajā, ja kāds Gulbeni nosauc par bedri. Neviena pilsēta pasaulē, manuprāt, nav nosaucama par bedri. Katrā vietā ikvienam ir kādas iespējas. Protams, tās visur nebūs vienādas, bet jebkur var atrast, ko darīt, kā atpūsties. Ir tikai jāgrib. Visas vietas nekad nebūs vienādas, arī cilvēki ir atšķirīgi. Bedrē ir tas, kurš pats vēlas tajā būt. Ja cilvēkam kaut kas nepatīk, viņam ir visas iespējas to mainīt. Bet, protams, ir tāda daļa cilvēku, kas tikai čīkst un neko negrib darīt…
Pirms dažām dienām man tika dots uzdevums izklaidēt poļu jauniešus Gulbenē. Viņi šeit bija uz vienu dienu. No sākuma es apjuku, jo nezināju, kas tieši viņiem varētu likties interesants un saistošs. Bet problēma nebija tajā, ka Gulbenē nebūtu, ko citiem rādīt. Problēma bija tā, ka nezināju, kas viņiem patiks. Taču galu galā viss izvērtas labi. Jauniešiem Gulbene patika. Daudzās vietās viņi velējās nofotografēties, pat tādās, kuras es pati par tik īpašām nemaz neuzskatu, jo tās redzu ik dienu. Jaukākais bija tas, ka jaunieši saprata, ka Gulbene ir zaļa pilsēta. Daba ir liela vērtība.
Bet kāpēc dažkārt mēs paši nespējam saskatīt to labo savā dzīvesvietā? Kāpec daudziem šķiet, ka citur ir skaistāk un interesantāk? Iespējams, ka cilvēki vienkārši pierod pie savas pilsētas un viss sāk likties garlaicīgs. Taču, padzīvojot kādā citā pilsēta ilgāku laiku, arī tā kaut kad apniks. Mums vienkārši jāiemācas mīlēt savu pilsētu tādu, kāda tā ir, jāsaskata tās vērtības, pašiem arī jādara kaut kas, lai Gulbeni uzlabotu. Bet čīkstēšana noteikti nepalīdzēs.
