Cik dažāda ir šī pasaule, cik dažādi cilvēki tajā dzīvo, cik dažāda ir viņu attieksme pret saviem bērniem. Nekad nesapratīšu, kādiem jābūt vecākiem, kuri savus bērnus kā dzīvniekus tur aizslēgtā aukstā istabā ar aizrestotiem logiem, tikai paretam atceroties, ka viņi ir arī jāpabaro, bet tā vietā, lai samīļotu, lietā tiek likta siksna profilaksei, lai paklausītu.
Kā var būt tā, ka šī attieksme netiek pamanīta, lai gan netālu dzīvo amatpersonas, kas ir atbildīgas par to, lai nekas tāds nenotiktu? Tagad ir sākušās raganu medības: kāpēc neredzēja agrāk, kāpēc nekontrolēja, tiek spriests par administratīviem sodiem.
Protams, visu noskaidros un sodīs, bet nav garantijas, ka vecāki vismaz aizdomāsies par savu rīcību. Neviens nekad nevarēs atbildēt, kādas sekas nežēlīgā vecāku attieksme atstās mazo bērnu sirsniņās. Kādu sodu viņi pēc gadiem spriedīs saviem vecākiem? Mēs, pieaugušie, esam naivi, domājot, ka mazi bērni neko nesaprot.
Ai, kā viņiem sāp pārinodarījumi! Arī mazs cilvēkbērns var spert soļus pretim viņa pašu tuvāko cilvēku mīlestībai vienu, otru, trešo reizi, bet, ja šie cilvēki mīlestību nepazīst, lūgums pāraug protestā un naidā. Varam sodīt vecākus, bet tāpēc jau mīlestības pret saviem bērniem viņos nekļūs vairāk. Viņi vienkārši nezina, kā tas ir – no visas sirds mīlēt savus bērnus.
Bet mīlestība ir kā gaisma, kas pieņemas spēkā tikai tad, ja atkāpjas tumsa. Diemžēl šodien šī tumsas atkāpšanās notiek arvien gausāk.
