Mēs esam vienaudži, mīlam viens otru, bet viņam ir sieva, pieauguši bērni, mazbērni. Viņš joprojām it kā pieder savai ģimenei, bet tomēr ir mans
Slepus tiekamies katru nedēļu. Retāk nevaru, jo tad jūku prātā. Tad man sāk likties, ka viņš mani vairs nemīl, ka viņam ir cita. Mums ir sava sazināšanās shēma. Kad esam kopā, no laimes peldos septītajās debesīs. Liekas, viņš arī. Tā dzīvoju no vienas tikšanās reizes līdz nākamajai. Neviens to nezina, nenojauš, jo es sabiedrībā nedrīkstu parādīt vājumu. Esmu vadošā amatā. Viņš arī. Reizēm man ir licies, ka viņa sieva kaut ko nojauš. Bet es viņai nedodu pamatu tā domāt. Ir situācijas, kad viņi abi atrodas vietā un laikā, kur jābūt arī man. Tā vienkārši notiek.
Tad es tēloju, cik vien labi varu, bet reizēm jūtu, ka no satraukuma reibst galva, svīstu un gar acīm metas raibs. Es mierinu sevi ar domu, ka visu kontrolēju. Un tomēr ir tik grūti! Tad atcerios laiku pirms mūsu attiecību sākuma. Cik brīva es jutos, jo nevienu nemīlēju, es nebiju ne no viena atkarīga! Un tomēr es negribētu to laiku atpakaļ.
Neesmu naiva. Esmu jautājusi sev ne reizi vien, uz ko es ceru. Nevaru atbildēt. Novienas puses ir tā, ka vienkārši izbaudu šo vīrieti, sevi un mūsu mīlestību. No otras puses es, protams, nozēlojami ceru, ka reiz viņš teiks: “Es pametu sievu! Dzīvosim kopā!”
Mūsu attiecības turpinās pusgadu un pagaidām šos vārdus no sava mīļotā neesmu sagaidījusi. Tiešā tekstā viņš man neko nav solījis, bet starp vārdiem, rindām un viņa pieskārienos es izlasu tieši to, ko vēlos. Vēstījumu par to, ka viņš mīl tikai mani, bet ar ģimeni viņu saista pienākums.
Šodien mums bija sarunāta tikšanās. Tai gatavojoties, biju frizētavā, apmaksāju arī manikīru, kosmētisko salonu un iegādājos jaunu veļu. Biju gatava. Gaidīju viņu norunātajā vietā. Un tad atskanēja tālruņa zvans. Zvanīja viņš un pavēstīja, ka nevarēšot ierasties, viņam esot jāauklē mazmeita. Neviens cits, lūk, to šajā brīdī uzņemties nevarot. Es, protams, biju nikna, bet noriju to krupi. Mans mīļais ir pienākuma cilvēks, kā jau teicu.
Nolēmu neraudāt, bet aizbraukt līdz pārtikas veikalam. Tas turklāt atrodas tieši blakus mājai, kurā dzīvo mans mīļais. Protams, esmu iemīļojusi tieši šo veikalu saprotamu iemeslu dēļ. Kad piebraucu, kā pēc pasūtījuma ieraudzīju savu vīrieti. Laiskā un cēlā pastaigā viņš stūma maza bērna ratiņus. Viens pats! Un ar tādu maigumu! Tik skaists un frišs, it kā būtu tēvs, nevis vectēvs.
Viņš nebija melojis. Viņš vienkārši bija devis priekšroku mazmeitai. Šajā brīdī sapratu, ka nekad mans vīrietis nebūs tikai un vienīgi mans, bet… es tomēr nespēju no viņa atteikties. Vismaz pagaidām.
