Mans mīļais tik uzkrītoši priecājas, kad nejauši vai tīšām satiekam manu māsu ar viņas mazuļiem. Viņš tā ņemas ar viņiem, smaida pa visu ģīmi. Svešinieks, uz to visu raugoties no malas, droši vien nodomā: “Re, cik jauki papiņš ņemas ar bērniem!”
Patiesībā mums katram ir savi bērni, tikai jau lieli. Esam sagājuši kopā, ne jau pirmo mīlestības jūtu vadīti. Katram no mums ir iepriekšējā sava ģimenes pieredze, kas laikam nebija pietiekami veiksmīga, ja jau esam šķīrušies no saviem iepriekšējiem dzīvesbiedriem.
Varbūt mums vajadzētu arī kādu kopīgu mazuli? Bet vai tiešām vajag? Kāpēc mēs nevaram būt tikai divi vien un dzīvot viens otram, mūsu mīlestībai? Turklāt vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērni ir jārada jaunībā. Tagad mums būtu jādomā par mazbērnu auklēšanu, bet… Mans vīrietis tik ļoti izmainās sejā, kad jokojas ar māsas bērniem, kad ucina viņus. Man patīk redzēt viņu tādu.
