Nupat jau sašutumu par notiekošo Gulbenes slimnīcā kādu brīdi aizēnoja ziņa par mūsējo viesstrādnieku varoņdarbiem Īrijā. Pirmā publiskā informācija ar vārdiem un uzvārdiem latviski bija lasāma portālā “baltic-ireland.ie”. (Jāteic, ka Īrijā policijai ir atšķirīga prakse, viņi neklusē par aizdomās turēto identitāti.)
“Dzirksteles” portāla lietotāji uzķēra šo informāciju un uzsāka diskusiju forumā. Ziņa apauga ar baumām. It kā ne tikai divi, bet grupa gulbeniešu tiekot turēti aizdomās par degvielas uzpildes stacijas aplaupīšanu Īrijā, iegūstot nieka 400 eiro. Tagad mums ir ko trīt mēles. Gudrie mājās palikušie gulbenieši smejas, vēderu turēdami, par tik niecīgu “grābienu”. Neesot “pasākumu” noorganizējuši kā nākas.
Liekas, tā ironizējot, aizmirstam, ka runa nav par kaut kādu kriminālfilmu, bet par dzīviem cilvēkiem.Ciešanas tika nodarītas tiem, kurus aplaupīja. Tagad cieš arī tie, kuri laupīja. Taču mēs nevienu nežēlojam, skaidrojam, ko viņi dzimtenē darījuši/nedarījuši, kur mācījušies (kāds it kā pat ģimnāzijā), kādus tikumus piekopuši. Pamācām, nosodām.
Tomēr gribas atgādināt: ja runa patiešām ir par mūsu puišiem, tad vēl jo vairāk priecāties ir neētiski. Mēs taču neko īsti nezinām. Ir skaidrs tikai tas, ka divi (iespējams, mūsējie) Īrijā ir aizturēti. Skumji. Nepamet sajūta, ka neviens no mums nav savā dzīvē pasargāts no nepareizām izvēlēm. Sevišķi tad, kad prātu aizmiglo apreibinošas vielas un kad liekas, ka draudzības vārdā spēj visu, pat apklusināt savu sirdsapziņu. Rezultātā – vairāku ģimeņu drāma.
