Kādas tik idejas nedzimst cilvēku prātos un valstsvīru galvās! Tās bīda zinātni, urda zinātnieku prātus un nolaižas līdz zemākajiem līmeņiem – ikdienas indivīda domāšanas aparātam, tā sakot, tā galvai un smadzenēm. Nenoliedzami, tās urda katra domāšanas aparātu.
Pašreiz daudzu vadoņu galvās dzimst ideja pārveidot pasauli pēc viņu prāta. Mūsu valstsvīru idejas it kā esot labas, bet tās nenes pilnības augļus. Piemēram, ideja aizņemties naudu no Pasaules Bankas un aizdot to zemniekiem (protams, ar pieklājīgiem procentiem), lai nu tie varētu apsēt savus laukus un citādi attīstīties. Bet nav vēl dzimusi ideja, kur to ražu likt un cik īsti par to maksāt!? Te darbojas ideja – maksāt pēc iespējas mazāk. Ko gan zemnieki izdarīs? Pavicinās dakšas kūts priekšā un palamās valdību?
Toties ideja par lielām algām un piemaksām ierēdņiem par smago darbu ir atbalstāma. Idejas ieviest jaunus un nebijušus nodokļus, vairāk iegūt naudas budžetā dažādu šī ranga ierēdņu galvās dzimst arvien vairāk un intensīvāk. Pēc iespējas vairāk ir jāsoda, jo no sodiem vairojas valsts ienākumi. Vārdu sakot, jānovelk pēc iespējas vairāk ādu. Ja kāda likuma trūkst, tad gudrās galvas to steidzami pieņem. Un tā dzīve rit mūžīgo ideju gūstā.
Idejas, ko pauž valstsvīri, proti, aicinot mūs strādāt labāk, rezultatīvāk, lai valsts attīstītos, nav zemē metamas. Bet kā norakstīt idejas, kuras veicināja milzīgo parādu slogu? Nu ir jāaizņemas no jauna, lai dzēstu parādus. Iznāk tāds vāveres skrējiens ritenī. Atgādina zemnieku rīcību – laukus ar kūtsmēsliem vairs nemēslot, jo trūkst naudas kūtsmēslu izvešanai uz lauka.
Tiek strādāts un saņemta alga. Nav svarīgi, vai tur sanāk vai nesanāk kaut kas jēdzīgs, galvenais ir darbošanās princips!
