(Ne)humānā attieksme pret pieradinātajiem dzīvniekiem mūsu pilsētā drīz jau līdzināsies situācijai Indijā, kur it kā pa ielām klīstot svētās govis, bet svētie pērtiķi uzglūn garāmgājējiem un jebkurā brīdī var uzbrukt cilvēkiem, nolaupīt tiem pārtiku.
Arī pie mums novēroju šādu evolūciju. Tās iemesls – inflācija. Un rezultāts – dzīvnieku jauna ģenerācija jeb indigo bērni.
Cilvēki nespēj paši sevi apgādāt ar pārtiku, kur nu vēl savus dzīvniekus, bet arī tie grib ēst, turklāt katru dienu un pat vairākas reizes dienā! Kāda ir izeja? Laist kaķi ārā no mājas, lai pats sev ķer peles, un suņus – lai medī. Mīļie mani, kāds naivums! Mēs, cilvēki, pilsētā dzīvodami, esam sen aizmirsuši par senajiem instinktiem. Ar dzīvniekiem ir tāpat. Viņi attīstījušies līdz ar cilvēku civilizāciju. Man ir daži novērojumi, kas liecina par labu šai hipotēzei.
Vispirms gribu vēstīt par kādu pelēkstrīpainu runci Nākotnes ielā, kas ne reizi vien redzēts sirojam pie “Supernetto” veikala. Viņš cierē gar veikala durvīm, apstaigā katru iznākušo pircēju, katru novietoto automašīnu, lūkojot pēc ēdamā. Pati redzēju, kā kādai sievietei no ieplīsuša iepirkumu maisiņa runcis veikli kā vāvere ar ķepām izkasīja un zobos aiznesa desas luņķi. Gatavais tīģeris, nudien! No izbrīna desas īpašniecei mute bija vaļā un kājas pielīmējās asfaltam. Turklāt ar veiklo zaglēnu velti būtu spēkoties. Šis ar visu apsiekaloto desu jau gabalā!
Savukārt Skolas ielā veikala “Maxima” pircēji ievērojuši melnu suni ar stāvām ausīm un asti gredzenā, kas regulāri cilvēkiem uz ielas atņem pirkumu maisiņus. Viņš to dara maigi, draudzīgi. Pamēģini neatdot tādam lielam lamzakam maisiņu! Tad vēl ņems un atņirgs zobus. Suns iesaukts par maisiņu zagli. Viņš mēdz nemanāmi piezagties no aizmugures un miermīlīgi atņemt nešļavu ar ēdamo. Tāpēc, cilvēki, esiet modri!
Nevaru nepieminēt arī kranci, kuru pilsētā pazīst katrs veikala “Enhars” pircējs. Uzcītīgi, neatlaidīgi un pazemīgi suņuks katru dienu te nāk ubagot kādu kauliņu vai gaļas kancīti. Un dabū ar’! Visiem aizkustinošā dzīvnieka kļūst žēl, jo viņš līdzinās cilvēkam – nabaga ubadziņam. Suņuks iesaukts par bomzīti. Tā ka, ja arī mūsu pilsētā cilvēki ubagojam vēl nav redzēti, tad dzīvnieki to jau dara. Kā saka, rāda priekšzīmi.
To, ka dzīvnieki “iet pa miskastēm”, es vispār negribu atgādināt. Tā ir vispārzināma patiesība. Bet nu jau dzīvnieki mūsu mazpilsētā arī laupa un ubago! Kas būs turpmāk? Domāju, ka mums vajag ne tikai dzīvnieku patversmi, bet arī dzīvnieku cietumu un dzīvnieku psihoterapeitu.
