Daiļā dzimuma tieksme bāzt degunu svešā pastā ir neizmērojama. Ar šo fenomenu esmu saskāries savā dzīvē vairākkārt. Izskaidrojumu viņu rīcībai neatrodu, bet arī attaisnojumu neredzu.
Es gribētu jautāt. Mīļās mātes, sievas, mīļākās un meitas, par ko jūs mūs – dēlus, vīrus, mīļākos, tēvus – uzskatiet? Par savu privātīpašumu? Ar kādām tiesībām!
Mazu mani māte un tēvs mācīja, ka svešas vēstules nedrīkst lasīt, jo darīt kaut ko tādu ir liels kauns. Bet tajā pašā laikā mana mamma plēsa vaļā manas saņemto rēķinu vēstules un rīkoja skandālus, ka es par daudz izmantojot mobilo telefonu, jo rēķins baigi lielais. Jā, nu bija jau reiz pāri simts latiem jāmaksā. Nu un tad? Pats pelnu, pats maksāju. Bet, ja nemaksāju, man telefonu vienkārši atslēdz. Tā ir mana darīšana!
Apprecējos. Viss bija OK. Mīla, greizsirdība, scēnas un kaislības. Viss kā ziepju operā. Te vienvakar, kamēr mazgājos dušā, sieva bija izrevidējusi manu telefonu. Izlasījusi zīmītes, ko man sūtījušas draudzenes un ko es viņām atbildējis. Tad nu plīsa trauki, gāja vaļā puņķi un asaras, lamuvārdi un pārmetumi. Vārdu sakot – mēs izšķīrāmies. Meita palika bez tēva. Uzskatu, ka tā nebija mana vaina.
Satiku citu sievieti. Sākām dzīvot kopā. Tikmēr meita, kuru audzināja šķirtā sieva, bija jau izaugusi tik tālu, ka sākusi sērfot pa www.draugiem.lv. Bērns tur vismaz regulāri satika tēti. Bet te viendien šķirtā sieva zvana un klausulē brēc, lai mana mauka beidzot reiz ņirgāties. Šī (mana tagadējā) ar manām parolēm ejot internetā un rakstot rupjības manai meitai. Sanākot tā, ka tēvs portālā zākājas un aplamā meitu.
Nācās pamest mīļāko. Atgriezos ģimenē pie šķirtās sievas. It kā viss bija labi. Šī arī bija kļuvusi pielaidīgāka. Atļāva man šad tad pa vakariem atpūsties no ģimenes kopā ar draugiem (klubā vai internetā), bet te viendien virtuālā draudzene raksta un vaicā, vai kāds vēl internetā lasot mūsu saraksti. Šai esot tādas aizdomas radušās. Un pienākot anonīmas draudu vēstules no kaut kāda falša profila ar nepārprotamām norādēm, ka “pēdējais laiks ir tēti likt mierā”. Visbeidzot kāds anonīmais draudētājs ņēma un izdzēsa foršo e-dāmu no maniem draugiem. Smejies vai raudi!
Te nu, kā sacīt jāsaka, aplis ir noslēdzies. Tālāk vairs nav, kur iet. Pat vārdu trūkst. Vai tiešām es neesmu pelnījis mazliet privātuma?
Tā saucamajam vājajam dzimuma es ieteiktu vienu. Lūdzu, nelasiet citiem domātas vēstules! Turklāt bērni taču skatās un mācās. Nesmuki.
