Šonedēļ biju lieciniece, kā “pārmeta spalvu” divas amatpersonas. Strīds bija par veco stāstu, par to, ka bezdarbs liels, bet strādāt nav kam. Savā ziņā taisnība abām pusēm – pašvaldībā, protams, labi zina, cik ievērojama daļa ir tā saucamie pabalstu prasītāji, kas nav gribējuši un negribēs strādāt nekad. Savukārt taisnība arī otrai pusei – visus bezdarbniekus un trūcīgos nekādi nevar mest pār vienu kārti. Cik skaudra situācija ir daudziem, arī tiem, kas patiesi vēlētos godprātīgi strādāt un par to saņemt kaut cik adekvātu atalgojumu, arī labi zina Nodarbinātības dienestā.
Patiesībā, manuprāt, runa ir par cilvēka atbildību, un tās trūkst daudziem – gan trūcīgajiem, gan ierēdņiem. Par kādu atbildību runāt tiem ierēdņiem, kas gatavoja eksāmenus skolu beidzējiem. Nebija jau kļūdas vienā eksāmenā, tās, kā izrādās, bija gandrīz visos! Tātad tā ir sistēma, nevis negadījums. Skaidrojums viens – ierēdņiem maz maksā. Tā teikt, te jums atbildība par 2,50 stundā, ja būtu par 10,50 latiem stundā, tad gan. Godīgi sakot, nekad neesmu ticējusi, ka atbildība palielinās tikai ar algas pielikumu. Manuprāt, vai nu tā cilvēkam ir, vai nu tās vienkārši nav, un tās trūkst tāpēc, ka sabiedrībā atbildība nav vērtība.
To labi pierāda gadījums ar “Vienotības” deputāta Dzintara Zaķa jauno auto, pie kā viņš ticis, nemaksājot nodokļus. Tiešām smieklīgi, ja nebūtu pārāk skumji, jo “zaķa cilpas” deputāts metis laikā, kad valdība pieteikusi karu nodokļu nemaksātājiem. Deputāts Zaķis taču nevarētu sūdzēties,
ka viņam par atbildību sabiedrības priekšā maz maksā.
