Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Latvijā uz nenoteikti ilgu laiku ir iemājojis bezdarbs, trūkums, valdības darba sliktā kvalitāte un neapmierinošā ekonomiskā situācija, kas vairo cilvēku pesimismu, liekot iestigt depresijā.
Ja citkārt nākotnes prognozes bija optimistiskas, tad šobrīd no tām kā no caura loga dveš tikai pesimisma caurvējš. Tas ir saprotami, jo mēs katrs pirmām kārtām par visu spriežam pēc tām sajūtām, kādās dzīvojam paši.
Esam nobažījušies par to, kā atdosim bankā paņemto aizdevumu, kā norēķināsimies par apkuri, jo, tikai ieraugot rēķinā ierakstīto summu, jau ķeram pie sirds. Ja negribam krāt pārāk apjomīgu parādu, kādu mēnesi nesamaksājot, tad par siltumu tagad jāatdod gandrīz puse algas. Kur vēl maksa par patērēto elektroenerģiju, ūdeni un īri…
Tomēr šodienas situācijā ir arī kaut kas labs. Piemēram, nezinot, cik droša un stabila ir individuālā uzņēmuma nākotne, kāda Gulbenes uzņēmēja atver zupas virtuvi. Viņa nenosoda un neanalizē, kāpēc viens vai otrs tās apmeklētājs nerod darbu, kāpēc, nespēdams kaut ko mainīt savā dzīvē, pārāk dziļi ieskatījies grādīgā pudelē. Šai sievietei prieku dod spēja palīdzēt citiem.
Vēl kāds pensionārs parkā izbaro putniem maizes kukuli, lai gan viņam pašam tas noderētu daudz vairāk.
Pagasta pensionāres un bez darba palikušās sievietes tieši tagad sanāk kopā, lai cita citu uzmundrinātu, iepriecinātu un palīdzētu.
Teiksiet, kam šiem cilvēkiem tas vajadzīgs – ne prēmiju maksā, ne ordeni piešķir? Un tomēr tas ir vajadzīgs kā apliecinājums, ka šajā pasaulē labais nav zudis pavisam.
