Ar bažām klausos cilvēku stāstos par to, cik neaizsargāti un iebiedēti viņi šodien jūtās. Tie nav stāsti, kas saistās ar politiķu lēmumiem, bet par cilvēku attieksmi citam pret citu.
Man patiešām ir žēl to veco cilvēku, kuri ir godīgi nodzīvojuši garu mūžu, godīgi kopuši dārzus, godīgi strādājuši, kā pašsaprotamu ievērojot patiesību: “Nedari otram to, ko negribi, lai otrs dara tev!”. Bieži vēroju, kā 86 gadus veca sieviete, atbalstījusies uz spieķa, aprūpē pašas ierīkotās dāliju un citu puķu dobes pie mājas. Tās – ne jau tikai pašas, bet arī citu cilvēku priekam. Tomēr atrodas cilvēki, kuriem šīs dobes traucē. Puķes tiek izrautas ar visām saknēm, tām tiek norauti paši krāšņākie ziedi. Tas darīts nevis tāpēc, lai ziedus ieliktu vāzē, bet gan – lai izmētātu pa pagalmu.
Vecā sieviete vairākkārt atļāvusies aizrādīt postītājiem, bet pretim saņēmusi tikai lamuvārdus, ko pat negribas atcerēties. Viss beidzies ar to, ka kādā vakarā viņas dzīvoklim tīši izsists logs. Tā sakot, kā brīdinājums: “Daudz runāsi, ne to vien pieredzēsi!”
“Protams, esmu par vecu, lai pārmainītu pasauli, bet sāp sirds, ka mūsu jaunā paaudze neprot cienīt otra cilvēka darbu,” sūrojas vecīte. Ka tā notiek arī citviet novadā, ne tikai Gulbenē, liecina kādas citas sievietes stāsts par izpostītu dārzu, tīši apgāztām malkas ielām, noindētu kaķi, mestiem akmeņiem un citu.
“Es ilgi esmu visu pacietusi, bet nu mans pacietības mērs ir pilns. Kam es traucēju?” sirmgalve nespēj valdīt asaras. Viņa meklējusi palīdzību pie augstākstāvošām personām, bet viss vērsies par labu pāridarītājiem. Šie nav vienīgie bēdu stāsti, bet dzīvē dots devējam atdodas.
