Savējie Veroniku Mauriņu sauc par Veriņu, jo šis vārds viņai šķiet skanīgāks
Apkopojot iedzīvotāju reģistrā reģistrētos personvārdus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde informē, ka Latvijā ir 5777 sievietes, kurām vārds ir Veronika. Teātra kritiķis Gunars Treimanis vārda Veronika īpašnieces raksturo kā sirsnīgas un labas mātes. Veronikas ir asas – tieši pasaka savu viedokli. Viņām raksturīga laba humora izjūta. Veronikas kultivē sevī optimismu un prot kuplināt savu piekritēju pulku. Vārda dienu Veronikas svin 4.februārī.
Veronika Mauriņa, kura dzīvo Stradu pagastā, saka, ka viņai savs vārds ļoti nepatīk. “Savējie to zina, tāpēc sauc mani par Veriņu. Šis vārds tomēr skan labāk,” domā Veronika.
Viņa nāk no kuplas ģimenes. Veronikai ir četri brāļi – Vitālijs, Jānis, Alberts, Ādolfs – un māsa Regīna.
“Mani vecāki ir katoļticīgi, tāpēc arī mums deva katoļu vārdus. Uz baznīcu gan es nemēdzu iet, jo man grēku nav,” smaidot noteic Veronika.
Savukārt viņas sirdslieta ir gatavošana ēst, un to viņa dara jau kopš bērnībās.
“Bijām vēl mazi, kad mamma saslima un nonāca slimnīcā, nekas cits neatlika, kā saviem brāļiem un māsai gatavot ēst. Atceros, ka vārīju kartupeļus un taisīju mērci. Un tad, kad tētis paēda, viņš mani uzslavēja, jo biju pagatavojusi garšīgāk nekā mamma. Arī viena no manām meitām – Daila, starp citu vārda dienas svinības mums iekrīt vienā dienā, strādā par pavāri augstskolā “Turība” Rīgā. Arī otrai meitai – Rutai, kura pēc profesijas ir šuvēja, esmu iemācīju ēst gatavošanas mākslu. Jāteic, meitas tagad mani pārspēj, jo gatavo vēl labāk nekā es. Man vēl ir arī dēls Jānis,” stāsta Veronika.
Ja brīvajos brīžos Veronikas vīrs Juris aizraujas ar televizora skatīšanos, viņa savukārt dodas uz virtuvi, lai kārtējo reizi pagatavotu kaut ko garšīgu.
“Vairāk man patīk gatavot tieši gaļas ēdienus, īpaši teļa, arī picas un ruletes taisu. Mazāk aizraujos ar kūku cepšanu. Un svētkos mums vienmēr ir bagātīgi klāti galdi.”
Lai arī par pavāri nostrādāti daudzi gadi un dažādās ēdināšanas iestādēs, Veronikas darba mūžs ir bijis bagāts, jo strādāts ir, piemēram, arī fermā un “Daiļradē”.
“Gāju strādāt tur, kur maksāja lielāku rubli, jo bija jārūpējas par trim bērniem. Vīrs gan arī labi pelnīja, bet es tomēr viņu “situ pušu”,” smaidot atceras Veronika.
Tagad, kad Veronikas bērni ir pieauguši un katram izveidojies savs dzīves ceļš, prieku sniedz mazbērni Monta, Megija, Juris un Mairita.
