Kāds autovadītājs pirms vairākām nedēļām diennakts tumšajā laikā ar savu automašīnu netālu no Valmieras notrieca gājēju, kas atradās uz ielas braucamās daļas bez gaismu atstarojošiem elementiem pie apģērba. “Teorētiski” un “praktiski” cietušā vīrieša izelpā tika konstatētas vairāk nekā trīs promiles alkohola. Vadītājs, kas interesējās par lietas tālāko virzību, uzdeva jautājumu: “Vai man nav tiesību rakstīt iesniegumu policijai, lai uzsāk kriminālprocesu un atzīst mani par cietušo?”
Līdzīgi notikumi risinājās novembrī netālu no Launkalnes, kad kā papildu „bonuss” automašīnā pēc sadursmes ar “neredzamo” pa automašīnas priekšējo stiklu “ielidoja” pusizdzerta divlitru alus pudele. Arī toreiz jau mirušā vīrieša organismā tika konstatētas vairākas promiles alkohola. Lasot šādu un līdzīgu informāciju, neizjūtu ne mazāko līdzjūtību pret “teorētiski” cietušo, jo noteikti lielāks zaudētājs ir automašīnas vadītājs, kam jālauza galva ne tikai par automašīnas remontu, bet, gribi negribi, turpmāk jādzīvo ar apziņu, ka esi sabraucis vai nobraucis cilvēku.
Tikko televīzijā varēja vērot bēdu un izmisuma pārņemtos Krāslavas puses iedzīvotājus, kas ir šokēti par notikušo traģēdiju, bezjēdzīgi zaudējot septiņas dzīvības, un ne mirkli nešaubos, ka, dzirdot par notikušo, asaras noritēja ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā. Tikai jājautā, vai pievērsām pietiekami daudz uzmanības tam, ka vairāki aptaujātie atzina: „Lai arī tiesības vadīt transporta līdzekli nebija nevienam, braukt viņiem patika!!?” Tātad – daudzi zināja, bet neuzskatīja par vajadzīgu iejaukties, pirms notikusi traģēdija. Tāpat negribas ticēt, ka automašīnai, kurai nav tehniskās apskates un riepas nav atbilstošas ne laika, ne ceļa apstākļiem, vecā gada pēdējā dienā tika noslaucīti putekļi… Gan jau turpat vien „grozījās” un daudzi zināja! Uzskaitījumu varētu turpināt…
Un atkal neatbildēts paliek jautājums: kāpēc mēs pašgribēti dzīvojam tik ačgārnā pasaulē?! Kādam lūzumam būtu jānotiek Latvijas iedzīvotāju apziņā, lai mēs beidzot saprastu, ka notikušais un notiekošais ir mūsu visu atbildība un vienaldzības pret apkārt notiekošo sekas, kad vienaldzīgi un gļēvi paejam garām nejēdzībām, sevi „mierinot” ar domu – ko nu jaukšos, kas man daļas, ko nu es tur varu izdarīt, lai jau kāds cits…
