Viena no Latvijas 1860 Rūtām dzīvo Gulbenē
Lietuviskā vārda īpašniece Rūta Borodkina ir ne tikai latviete, bet arī vietējā – dzimusi Stāmerienā. Viņa ir vienīgais bērns ģimenē. Mīlēta, lutināta. Pati uzsver, ka ir Rūta ar garo “ū”, viņu kaitina, ja kāds nodēvē par Rutu.
“Man vārdu izvēlējās tētis Pēteris. Viņš manai mammai Gitai teicis, ka tā sauc skaistu lietuviešu puķi. Man ir arī baznīcas vārds – Zinta. Esmu pētījusi – abi šie vārdi mani iespaido vienādi un sader ar manu būdību,” stāsta viņa pati.
Vārdadienas svinības kopš bērnības Rūtai saistās ar radu kopā būšanu dzimtajās mājās Stāmerienā. Esot dziedātas dziesmas gan vakaros, gan rītos.
“Atceros ap sevi vecmāmiņu Annu, krusttēvu Arvīdu, kas vienmēr mani vārdadienas rītā sveica ar īpašiem ziediem, kādi nebija mūsu dārzā, – parasti ar rozēm,” saka Rūta.
Šodien viņa visvairāk priecājas par bērnu, mazbērnu dāvinātām pašu darinātajām lietiņām. Piemēram, zīmējumu, ko Rūta ierāmē un glabā kā pašu mīļāko un skaistāko dāvanu pasaulē.
Patīk būt darbā un strādāt
Rūta bilst, ka kādreiz, bērnībā, neesot varējusi saprast savus mīļos, kas sevi lielākoties atdeva darbam un pārāk maz mājas dzīvei.
“Tagad es viņus saprotu. Man patīk būt darbā. Man nekad nav grūti. No savas mammas, vecmāmiņas, krusttēva esmu mantojusi tādu īpašību kā darba mīlestību. Man ļoti patīk strādāt,” smaida viņa.
Pati par vērtīgu īpašību sevī uzskata drosmi manīt nodarbošanos un tādējādi izmainīt savu dzīvi. Tā tas ir noticis jau vairākkārt.
Viņa atzīstas, ka neprot pavadīt brīvo laiku, domājot tikai par sevi un savu atpūtu. Varbūt tapēc, ka visu laiku ir pieradusi rūpēties par citiem.
“Ja man ir brīvs mirklis, es apzvanu savus bērnus,” saka Rūta.
Vēl viņai brīvbrīžos patīk klausīties mūziku, viņa labprāt apmeklē koncertus, noskatās skaistu filmu par mīlstību vai palasa romānu.
Intuīcija mantota no mammas
Rūtas mammai bijušas dziednieces spējas.
“Viņa bija stipra sieviete. Manī šie gēni izpaužas tā, ka man ir laba intuīcija. Mācos klausīties savās sajutās. Pirmais mans vērtējums, iedoma parasti izrādās patiesa, kaut sākumā tam vēl nenoticu,” stāsta Rūta.
Visu mūžu ap viņu ir pašas bērni un nu jau arī mazbērni. Vai viņa bija domājusi, ka kļūs par piecu bērnu mammu?
“Dzīve tā risinājās. Viss ir paredzēts. Varbūt no daudz kā tāpēc dzīvē esmu atteikusies. Varbūt mana ģimenes dzīve kā sievietei ir pajukusi tāpēc, ka esmu bezgalīgi mīlējusi savus bērnus. Neviens viņus nevarēja labāk par mani nolikt gulēt. Nevienam to neuzticēju. Tomēr pats galvenais – labi, ka manī ir mīlestība. Man ir paveicies ar draugiem, kas, pazīstot mani, vienmēr man dāvā brīnišķīgas atziņas. Nesen viena draudzene man uzrakstīja vārdus: “Laime ir ceļš, nevis galapunkts.” Vai var pateikt vēl labāk?” bilst Rūta.
Runājas ar mīļajiem aizsaulē
“Kad man ir grūti, domās atgriežos bērnībā un zinu, ka tur ir tikai mīlestība. Laikam jau dzīvē ir jānotiek ļoti lielai nelaimei, lai cilvēks sevi pārveidotu. Manas meitas Kristīnes bojāeja manīja manu dzīvi. Viņa visu laiku ir man tuvumā. It kā tikai pirms piecām minūtēm būtu izgājusi. Viņa mani stiprina. Ar visiem maniem mīļajiem ir tāpat. Viņi nekur nav aizgājuši, manī nav tādas laika izjūtas. Viņi ir ap mani. Ir sapņi, ir sarunas un ir ticība, ka tur ar maniem mīļajiem viss ir kārtībā, viss turpinās. Par viņiem domāju visu laiku,” stāsta Rūta.
