Pēdējā
laikā sabiedrībā raisījušās aktīvas diskusijas par vardarbības
pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.
Šoreiz vēlos uzsvērt sociālās palīdzības iespējas, ko mūsu
valstī ir tiesības saņemt ikvienam cilvēkam, kurš cietis no
vardarbības, kā arī tiem, kuri paši rīkojušies vardarbīgi, bet
vēlas to mainīt.
Krīžu
centru speciālisti noteikti labi atceras, kā vardarbības ģimenē
gadījumi tika risināti Latvijā vēl pirms 5-6 gadiem. Piemēram,
nebija iespēju izmantot krīzes centra pakalpojumus, jo valsts
toreiz apmaksāja tikai cietušo bērnu uzturēšanos krīzes
centros, bez pavadoņiem. Vienlaikus, pat ierosinot krimināllietu
pret laulāto par miesas bojājumu nodarīšanu, varmāka varēja
turpināt netraucēti dzīvot ar cietušo, jo kriminālprocesa
ietvaros drošības līdzekli „aizliegums tuvoties” praksē
pielietoja ļoti reti. Cietušie ģimenes locekļi no vardarbības
atkārtošanas nebija pasargāti arī tad, kad vardarbīgais
laulātais atgriezās pēc cietumsoda izciešanas. Tāpat nav
noslēpums, ka ļoti bieži, līdz pat 80% identificēto gadījumu,
bērni cieš no vardarbības tieši ģimenē. Vardarbības veicējs
ir bērna tuvinieks, ģimenes loceklis. Bieži vardarbības veicējs
ir tēvs un cieš ne tikai bērni, bet arī bērnu māte, bet tikpat
bieži pret bērnu vardarbīga kļūst arī pati bērna māte, kas
neprot un nav spējīga vardarbības vietā izmantot citas
audzināšanas metodes.
Lai
gan nepieciešamība risināt ar vardarbību saistītas problēmas
konstatēta jau ilgu laiku iepriekš, tieši pēdējo
gadu laikā Latvijā notikušas izmaiņas normatīvajos aktos. To
mērķis ir labāk aizsargāt no vardarbības ģimenē cietušos un
sniegt
kompleksu palīdzību gadījumos, kad ģimenē notiek vardarbība.
Valsts
apmaksāta
sociālā
rehabilitācija cietušajiem
ir pieejama jau kopš 2015. gada 1. janvāra. Šādu pakalpojumu var
saņemt ikviens pieaugušais sociālās
rehabilitācijas kursā (līdz 30 dienas sociālās rehabilitācijas
institūcijā ar izmitināšanu) vai speciālista konsultācijās
dzīvesvietā (līdz desmit 45 minūšu psihologa, sociālā
darbinieka un jurista konsultācijas). Nepieciešamības gadījumā
sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā var pagarināt
līdz 60 dienām, bet pakalpojumu dzīvesvietā – līdz 20
konsultācijām.
Dati
liecina, ka šāda palīdzība vardarbībā
cietušiem cilvēkiem
2015. gadā sniegta 30 Latvijas pašvaldībās. Atbalstu saņēma 5
vīrieši un 109 sievietes, savukārt 47 cilvēki sociālās
rehabilitācijas laikā izmitināti krīzes centros.
Kopš
2015. gada 1. janvāra pieejama palīdzība
arī
vardarbību
veikušiem cilvēkiem. Konsultācijas
var saņemt gan individuāli
(līdz desmit 45 minūšu konsultācijām), gan grupu nodarbībās
līdz pat 18 nedēļām (16 divu stundu garas nodarbības, 8-12
cilvēki grupā).
Minētais pakalpojums 2015.
gadā kopumā sniegts 40 vīriešiem un 59 sievietēm, no tiem 22
cilvēkiem bijušas individuālās psihologa konsultācijas, bet 77
cilvēki apmeklēja grupu nodarbības. Gandarījums, ka virkne
pašvaldību ir izrādījušas interesi un Rīgā, Jelgavā, Liepājā,
Jēkabpilī, Ķekavā, Lielvārdē un citur jau sekmīgi uzsākta
sociālā rehabilitācija vardarbības veicējiem. Tas ļauj cerēt,
ka vismaz šīs ģimenes ir pasargātas no atkārtotiem vardarbības
gadījumiem.
Jāatzīmē,
ka valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija nav vienreizējs
pakalpojums. Ja rodas nepieciešamība, gada laikā iespējams saņemt
trīs atbalsta konsultācijas, kā arī pēc gada atkārtoti iziet
rehabilitāciju.
Paredzot,
ka daļa cilvēku no pakalpojumiem varētu atteikties tā iemesla
dēļ, naudas līdzekļu trūkums neļauj nokļūt pakalpojumu
saņemšanas vietā, nodrošināts valsts atbalsts ceļa izdevumu
segšanai līdz pakalpojumu saņemšanas vietai trūcīgajiem.
Savukārt, ja kādam no ģimenes locekļiem nepieciešams uzturēties
institūcijā, kopā ar viņu, izmantojot valsts budžeta
finansējumu, var uzturēties arī bērns.
Lai
gan pirmā gada rezultāti, kopš pakalpojuma uzsākšanas, ir
vērtējami kā diezgan pieticīgi, jāuzsver, ka pakāpeniski
aug cilvēku informētība. To apliecina strauji
augošais pieprasījums pēc jaunajiem sociālās rehabilitācijas
pakalpojumiem. 2016.
gada pirmajos četros mēnešos pieprasījums pēc šāda veida
sociālās rehabilitācijas jau pārsniedz to apjomu, kas saņemts
2015. gadā. Šogad vardarbībā
cietušu pilngadīgu
cilvēku sociālās rehabilitācijas
pakalpojumu jau saņēmuši 80 cilvēki un 38 turpina to saņemt
(kopā 118 cilvēki, kas jau ir vairāk nekā 2015.gadā kopā).
Attiecīgi vardarbības
veicēju sociālās
rehabilitācijas pakalpojumu
jau saņēmuši 92 cilvēki un 85 turpina saņemt (kopā 177
cilvēki).
Svarīgi
akcentēt, ka šāda veida sociālo rehabilitāciju var saņemt
neatkarīgi no dzimuma. Vardarbības veicēja var būt arī sieviete,
savukārt cietušais – vīrietis.
Vienlaikus
jāuzsver, ka vardarbība ir jautājums, par kuru cilvēki joprojām
izvairās runāt skaļi, un nereti tas ir iemesls, kādēļ cietušie
cilvēki nevēršas pēc atbalsta. Tāpēc aicinu ikvienu, kurš cieš
no vardarbības ģimenē, lūgt palīdzību tiesībsargājošām
iestādēm, informēt sociālajos dienestus. Aicinu informēt un
ziņot par notiekošo, jo jums, tāpat kā ikvienam cilvēkam, ir
tiesības dzīvot dzīvi bez bailēm, pārmetumiem, bez vardarbības!
Tāpat vēlos uzrunāt arī tos cilvēkus, kuri ir vardarbības
veicēji – šāda rīcība nav pieņemama, taču tikai jūsu pašu
spēkos ir to apturēt. Ir jābūt lielam gribasspēkam atzīt sev un
arī sev tuvākajiem cilvēkiem, ka vardarbība nav pieņemama un tā
ir izskaužama, taču apsveicama drosme ar to cīnīties un pārvarēt,
tai skaitā izmantojot sociālo un rehabilitācijas pakalpojumu
atbalstu.
Nebūsim
vienaldzīgi pret vardarbību sev līdzās!
