Dusmīgi divriteni iedzenu šķūnī, sportiskās aktivitātes ir beigušās, aizriebās, ka visu laiku garām joņo automašīnas, nu krietni pārkāpjot atļauto ātrumu.
Bet tas jau “normāli”, ka Galgauskas ceļa pašvakais asfalts tikai attīsta vēlmi dragāt kā pa Vācijas bāni. Vispār, braucot ar riteni, man gadās dažādi piedzīvojumi – te kāds iereibis velobraucējs man piedāvā skrieties, bet vienu vakaru man galīgi atvērās mute, kad pa lauku celiņu pretī laida vecs “zapiņš” bez numuriem ar tādiem subjektiem pie stūres, kuriem diezin vai vecums vispār atļauj vadīt auto. Taču arī paši puikas izskatījās pārsteigti (vai nu par to veceni, respektīvi mani, kas uz viņiem nikni blenž, vai par to, ka vispār tas verķis dabūts pie dzīvības) un ātri pazuda. Kad braucu uz kapu svētkiem Balvu novadā, novēroju tādu interesantu ainu – nomaļāki asfalta ceļi visi “izrotāti” ar melnām, līkumotām svītrām. Nu tā, “riepas dedzinot”, izklaidējoties vietējie “rallisti”, tāda aina esot raksturīga Latgalei, mani informē radi. Pati pārliecinos, kā pilnīgi pie kapu vārtiem, kur sastājušas daudzas mašīnas un tikpat daudz cilvēku, riktīgi nospolē kāds censonis. Izaicina gan likteni, nodomāju. Tad gandrīz vai jāpiekrīt tiem, kas teica, ka smagā avārija gada sākumā, kur bojā gāja jaunieši, nebija tikai negadījums, tāda braukšanas kultūra ir ikdiena, un, protams, kādam arī nelaimējas. Skaidrs, ka visos laikos pārkāpēji ir bijuši un būs un katram policistu klāt nepieliksi, un vai vajag. Tikai – nedod, Dievs, satikties ar tādiem braucējiem uz viena ceļa!
