Uldis Doņuks vienlaikus vada Līgo un Daukstu pagasta pārvaldi
Uldis Doņuks ir viens no jaunākajiem pagastu pārvalžu vadītājiem vai pat pats jaunākais Gulbenes novadā. Tieši viņš ir pirmais, kam uzticēts vadīt nevis vienu, bet vienlaikus divus pagastus – Līgo un Daukstes. Iespējams, daudzi viņu par to apskauž, daudzi kritizē. Tomēr daudzi arī apsveic par uzdrīkstēšanos. Ko par to visu domā viņš pats?
– Daudzi rausta plecus, kā tiksiet galā, sēžot divos krēslos – Līgo un Daukstu pagastā? Būsiet uz riteņiem?
– Jautājums ir par to, vai es tikšu galā? Abu pagastu pārvaldē jābūt labai darbinieku komandai. Neesmu vēl izrunājies ar visiem Daukstu pagasta pārvaldes darbiniekiem, iestāžu vadītājiem. Vēl tiksimies, lai izrunātos aci pret aci un katrs man vēl pateiktu visu, ko domā.
– Ko domājat par kafijas dzeršanu darbā?
– Es priekšroku dodu tējai. Vai to darīt darbā ir labi vai slikti? Patiesībā arī pie kafijas tases var risināties darba saruna un varbūt tobrīd cilvēki pat kļūst atvērtāki.
– Vai nav tā, ka īstā dzīve ir tur ārā – aiz pagastmājas?
– Jā. Pašvaldība šo dzīvi var vienīgi ietekmēt, rīkojoties atbilstoši savām funkcijām. Katrs cilvēks formulē sevī, ko gaida no pašvaldības. Būtu svarīgi saprast, kur ir pašvaldības atbildība un kur ir katra cilvēka paša izvēle. Mēs neesam visi vienādi. Vēlmes var nesakrist ar iespējām. Bezdarbs ir pats sāpīgākais, kas vien var būt. Pašvaldībai noteikti vajadzētu šo problēmu risināt, ja vēlamies savā novadā noturēt iedzīvotājus. Tas ir jādara, jo jau tā mūsu te kļūst pārāk maz. To jūtam līdz ar katru cilvēku, kas no šejienes aizbrauc.
– No Līgo pagasta arī ir aizbraukuši?
– Jau treknajos laikos bija tādi, kas aizbrauca strādā uz Rīgu, arī uz ārzemēm – Lielbritāniju un Īriju. Cilvēki izmanto visas iespējas. Un to viņiem neviens nevar liegt, jo mēs taču nevaram vietā piedāvāt neko citu. Aizbraukšanai arī vajag drosmi, jo kā būs, ja tur kaut kas neizdosies? Tur ir vajadzīga nauda. Tomēr tā ir labāka alternatīva – aizbraukt un pēc tam finansiāli palīdzēt saviem tuviniekiem. Daudzi ar to ir apmierināti. Labāk ir, ja projām aizbrauc visa ģimene ar bērniem. Kopā būt vienmēr ir labāk. Taču kāda būt Līgo pagasta nākotne? Kāda būs Latvijas nākotne? Man liekas, ka mēs šo realitāti vēl līdz galam neesam sapratuši. Es simtprocentīgi pazīstu sejā katru Līgo pagasta iedzīvotāju, zinu, kā viņš dzīvo. Man tas nav grūti, jo Līgo pagastā dzīvoju visu mūžu.
– Cik laika vajadzēs, lai tikpat labi iepazītu Daukstu cilvēkus?
– Daukstes, kas ir kaimiņos Līgo pagastam, samērā labi pazīstu. Savulaik, strādādams par zemes ierīkotāju, jau biju iegalvojis māju nosaukumus. Daukstu pagasts ir atšķirīgs, salīdzinot ar Līgo. Stari, piemēram, ir Gulbenes pilsētas turpinājums. Piepilsētas pagastos bieži vien nav skaidrs, vai iedzīvotāji jūtas vairāk pilsētnieki vai tomēr laucinieki. Daukstu pagastā cilvēki dzīvo it kā sadalījušies pa ciemiem. Tur ir arī Krapa un Elstes. Uzskatu, lai attīstītos pagasts, ir vajadzīgi šai vietai lojālie cilvēki, savi patrioti.
– Kā šodien dzīvo cilvēki pagastā? Vai kāds arī cieš badu?
– Pagastā ir pārtikas pakas. Tā ir visātrākā palīdzība, ko varam sniegt. Ir labi, ja cilvēks pats pavaicā, vai varētu saņemt šādu paku. Tomēr vairumā gadījumu pagasta darbinieki ir tie, kas piedāvā pirmie. Ir cilvēkiem, kam jāpalīdz. Protams, ir jāanalizē, vai šie cilvēki palīdz paši sev. Nelikās agrāk, ka būs jāsastopas ar to, ka kādam laukos nav, ko ēst. Tas bija pats par sevi saprotams: ja dzīvo laukos, tev ir, ko ēst. Taču tagad to nevar apgalvot. Ir mainījies dzīves ritms. Tas ir noticis saistībā ar globalizāciju un pielīdzināšanos Eiropas standartiem. Tas iedragāja sadzīves kultūru, kas bija laukos caur darbu. Kaut kas ir pazudis. Darbs vairs nav tas, kas audzina. Daudzi laucinieki ir atradināti no piemājas saimniecības turēšanas. Prasības piena ražošanai piespiedu kārtā nosēdināja uz viena sola sliņķi un cilvēku, kas tur vienu vai pāris govis. Ir mainījies dzīves ritms laukos. Prasība slaukt piena vadā par vēsturi padarīja piena steķus lauku ceļu malās. Skumji. Cilvēks, kas turēja vienu govi, nopelnīja santīmus, taču tā bija nauda.
– Cilvēkiem laukos vajag reālu naudu. Kur to ņemt, ja nav darba?
– Laukos tie, kam ir sava saimniecība, paēduši ir, taču vajag arī samaksāt par elektrību, par telefonu, par degvielu vai autobusa biļeti. Labi, ja ģimenē ir kāds pensionārs jeb, kā es saku, “starptautiskais valūtas fonds”. Pie pensionāra pārējie iet un aizņemas naudu bez procentiem. Tomēr ir arī apsviedīgie mājražotāji, kas prot pārdot savu pašražoto pienu, sviestu, sieru, gaļu. Es domāju, ka tur var būt izaugsme. Mājražotāji ir konkurētsspējīgi ar cenu un ar kvalitāti. Ir tikai jāatrod savs klientu loks. Tāda sadarbība būs abpusēji izdevīga. Vajag tikai uzņēmību.
(Vairāk lasiet 9.janvāra “Dzirkstelē”)
