Dažkārt šķiet, ka bērni mūsdienās ir neaudzināti. Protams, ikviens, mazs būdams, droši vien ir sastrādājis blēņas, bet tomēr var novērot, ka bērni kļūst nejaukāki. Katrā ziņā es svešus cilvēkus bērnībā uz ielas nesitu…
Kādā dienā,…
Kādā dienā, kad sniega vēl nebija, ejot garām pilsētas bibliotēkai, ar draudzenēm piedzīvojām nepatīkamu situāciju. Pie bibliotēkas stāvēja kāds mazu puišu bariņš, kas mūsu virzienā meta ūdens pudeli. Ja jau tā tika aizsviesta, tātad nevajadzīga. Viena draudzene to paspēra uz priekšu, laikam bērnību atceroties.
Pudele ieripoja peļķē, un šajā brīdī pie draudzenes pieskrēja kāds puika no pavisam cita bariņa, kurš atradās uz kultūras centra pusi, un sāka viņai sist. Mazo nejaucēnu tūlīt pat paņēmu aiz rokas un jautāju:,,Tu varbūt uz policiju gribi iet? Kāpēc tu viņai siti?” Un saņēmu ātru atbildi: ,,Viņa paspēra manu pudeli.”
Tātad otra bara puišeļi bija atņēmuši pudeli šim riebeklītim, bet viņš savas dusmas izgāza uz citu cilvēku. Kas gan dod viņam tādas tiesības?
Draudzene jau nevarēja zināt, ka tā ir viņa pudele, viņa nevarēja pat nojaust, ka tā kādam vajadzīga, ja tā tika aizsviesta prom. Protams, nebija pareizi arī to pudeli paspert, bet sist citus arī nav labi.
Beigu beigās sapratu, ka puisītis droši vien bija nūģītis savā barā, tāpēc uz policiju šoreiz nedevāmies, gan jau viņam tāpat dzīve ir skumja. Bet katrā ziņā situācija kārtējo reizi lika aizdomāties par to, ka vecākiem vajadzētu vairāk pieskatīt savus bērnus vai vismaz iemācīt tiem par sevi pastāvēt, lai tos barā “nesamītu”. Runa ir ne tikai par mazo puisīti vien, bet arī par manu draudzeni, kura neko zēnam neaizrādīja, ka viņš viņai sita. Un, protams, jāiemāca tas, ka dūru vicināšana nav risinājums. Bet kurš gan to darīs?
