Māra Blūma sapnis ir turpināt izglītoties un nopirkt mašīnu.
Katra gada 3.decembrī ir Starptautiskā Invalīdu diena. Šī diena ir arī iespēja rosināt diskusijas par invaliditāti kopumā. Viens no veidiem, kā pievērst uzmanību invaliditātes problēmām, ir runāt ar cilvēkiem. Kad cilvēki runā un atklāj savu ikdienas dzīvi, domas un jūtas, tad viņus ir vieglāk saprast. “Dzirkstele” aicināja uz sarunu gulbenieti Māri Blūmu, kurš pastāstīja, kā viņš dzīvo, kā jūtas sabiedrībā, kur ikdienā smeļas atbalstu un kādi ir viņa dzīves mērķi.
– Ko tev nozīmē Starptautiskā Invalīdu diena?
– Cik zinu, šādas dienas pirms tam nebija. To atzīmē pēdējā laikā. Protams, šāda diena ir nepieciešama, bet man nepatīk zīmēties, ka esmu invalīds. Cenšos iefiltrēties sabiedrībā. Esmu otrās grupas invalīds. Jā, man ir sarežģīti pārvietoties, bet rokas man darbojas, nedarbojas kājas. Esmu internetā lasījis, ka patiesībā mana problēma pat nav kājās, bet gan galvā. Tur līdz galam īsti kaut kas nenostrādā, līdz ar to rodas problēmas ar kājām. Ja man ir kur pieturēties, tad es varu uzkāpt pat ceturtajā stāvā.
Man invaliditāte ir kopš bērnības, tāpēc man ir vieglāk atšķirībā no tiem, kuri invaliditāti guvuši dzīves laikā kaut kādas traumas dēļ, jo viņiem ir ko salīdzināt, kāda bija dzīve pirms traumas un kāda dzīve ir tad, kad esi kļuvis par invalīdu. Man šī problēma atkrīt. Man visu laiku ir bijusi vienāda dzīve.
– Kā tu jūties sabiedrībā?
– Esmu biežs apskates objekts bērniem, pēdējā laikā gan ne tik ļoti, bet agrāk gan. Kad bērni ieraudzīja, tad sāka smieties par mani. Tas nebija patīkami, tad “spēru pretī” visu, ko tajā mirklī jutu un domāju. Tagad tik traki nav, uzmanību pievērš mazāk, bet bērni laikam jau ir un paliek bērni. Redzu, ka vecāki šādās reizēs mazos rausta aiz drēbēm, bet laikam īsti neprot paskaidrot, kāpēc esmu tāds.
Esmu dzirdējis, ka līdz 30 gadiem cilvēks vairāk alkst pēc sabiedrības, pēc tam vairs ne. Varu ilgi būt viens vai arī būt virtuālajā pasaulē, proti, atrasties interneta vidē, bet, saprotams, ka reizēm man arī ir vajadzīga sabiedrība, un sabiedrībā jūtos labu. Ir tikai viena nianse – ja esmu kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, tad man pie viņiem ir jāpierod, bet ar savējiem – jūtos ļoti labi, jo varu atļauties būt tāds, kāds esmu patiesībā. Bet es noteikti nejūtos kā vientuļnieks.
Desmit gadus mācījos Raiskuma sanatorijas internātpamatskolā. Smejos, ka esmu desmit gadus nodzīvojis sanatorijā, jo neviens tik ilgi nav dzīvojis sanatorijās. Tajā laikā skolā mācījās bērni ar īpašām vajadzībām, bet tagad, cik zinu, mācās kopā gan bērni invalīdi, gan bērni, kuriem nav nekādu veselības traucējumu. Un tas ir pareizi, ka bērni netiek šķiroti un atdalīti. Viņi var kontaktēties, un kontakts ir ļoti svarīgs. Katram ir savi talanti. Piemēram, es kaut ko nevaru izdarīt fiziski, toties varu izpausties kādā citā jomā.
– Cilvēkiem ar invaliditāti esot svarīgi nopelnīt ar savu darbu, nevis tikai saņemt palīdzību.
– Protams, tas ir svarīgi. Kad es beidzu skolu, sāku strādāt un saņēmu pirmo algu, tad tas bija – oh! Tas ir forši, ja var nopelnīt savu naudu un tā nav jālūdz tuviniekiem. Strādāju skaitļošanas stacijā par operatoru, tad par kurpnieku. Tagad man darba nav. Saņemu pensiju. Iztikas minimums ir 180 lati, man pensija ir 163 lati. Savukārt tēvam ir mazliet lielāka pensija, ir sarežģīti, bet mēs tiekam galā. Pirms četriem gadiem pēkšņi nomira mamma, tagad ar tēvu dzīvojam. Tā kā esmu bez darba, tad aktīvi izmantoju šo laiku, lai iesaistītos dažādos kursos un mācītos. Esmu pabeidzis angļu valodas, datorkursus un pat ieguvis autovadītāja tiesības. Vēl tikai jānopērk mašīna. Tā kā es varu darīt tikai sēdošu darbu, tad septembrī, iespējams, braukšu uz skolu Jūrmalā, kura ir domāt invalīdiem un turpināšu apgūt lietas, kas saistās ar datoriem.
(Vairāk lasiet 5.decembra “Dzirkstelē”)
